KEINSA ĒNA

Ideja par ekonomikas stimulēšanu no valsts puses krīzes apstākļos nāk no slavenā ekonomista Dž.M.Keinsa. Pats Keinss bija svēti pārliecināts par to, ka, ļoti pacenšoties, viņš var rast risinājumu jebkurai problēmai, un šo pašu pārliecību viņš attiecināja uz valdībām, kas, viņaprāt, varētu paglābt valsti no krīzēm, ko ik pa brīdim rada privātā sektora pieļautās kļūmes.
Reālajā pasaulē gan, kā izrādījās, teorija darbojas ne pārāk veiksmīgi. Jo, pirmkārt, kā rāda dzīve, maz ir tādu valstu, kas labajos laikos pamanās uzkrāt līdzekļus nebaltām dienām. Otrkārt, ja arī šādi līdzekļi tiek uzkrāti, tad tie parasti ir nepieciešami paša valsts aparāta uzturēšanai, jo ekonomiskā lejupslīde neizbēgami nes sev līdzi arī samazinājumu budžeta ienākumos.
Šo procesu mēs ļoti labi varam novērot arī Latvijā, kur krīzes smagumu sekmēja tieši dramatiskais nodokļu ienākumu kritums un pilnīgs uzkrājumu trūkums. Attiecīgi tas nozīmē arī to, ka Latvijas gadījumā runas par ekonomikas sildīšanu ir vairāk jāuztver kā darbošanās imitāciju, jo naudas, ko tērēt, vienkārši nav.
Runājot par citām krīzes skartām valstīm, tās pamanījās atrast risinājumu, ko Keinss nebija minējis savos darbos - tās AIZŅEMĀS līdzekļus ekonomikas stimulēšanai. Un šo valstu vadītājus nemulsināja tas, ka pašreizējas krīzes galvenais iemesls ir tieši tas, ka pasaulē ir pārāk daudz parādu.

CEĻŠ UZ ELLI
Īstermiņā tas šķietami nostrādāja, ekonomikas kritumu pagājušajā gadā izdevās apturēt. Taču, ja skatās ilgtermiņā, bilde sāk krāsoties pavisam citās krāsās :

Šis jaukais grafiks, ko, visticamāk, nevarēs atrast nevienā mācību grāmatā vai centrālo banku interneta mājaslapās, rāda to, cik lielu pienesumu valsts ekonomikai dod katrs nākamais aizņemtais dolārs (gan privātais, gan valsts). Līkne nav visai iedvesmojoša - vēl 60-tajos gados ASV katrs aizņemtais dolārs pievienoja 3 dolārus pie valsts IKP, tad pakāpeniski šis rādītājs sāka samazināties un šobrīd, visticamāk, tas jau ir negatīvs (vai drīz būs tāds).
Reālajā dzīvē tas nozīmē to, ka katrs nākamais aizņemtais dolārs šobrīd patiesībā velk ASV ekonomiku uz leju nevis dod tai pienesumu. Atbilde šim paradoksam slēpjas tādā jēdzienā kā parādu produktivitāte – šobrīd ekonomisti runā tikai par parādu apjomu, taču daudz svarīgāka ir to kvalitāte jeb, citiem vārdiem sakot, cik racionāli kredīti tiek izmantoti. Tā nu ir sanācis, ka pēdējos 10-20 gados neproduktīvo parādu apjoms ir dramatiski pieaudzis un tāpēc nav nekāds brīnums, ka globālā ekonomika stagnē, katra nākamā krīze ir arvien lielāka un katra nākamā ekonomikas glābšanas (sildīšanas) programma dod arvien niecīgāku atdevi. Ne velti daudzi neatkarīgie ekonomisti šo procesu pielīdzina alkoholisma ārstēšanai ar jaunu alkohola devu, bet bijušais Eiropas Savienības vadītājs un Čehijas premjers Mireks Topolaneks ASV triljonu vērto ekonomikas stimulēšanas plānu reiz pat nosauca par ceļu uz elli. Tas arī nozīmē, ka SVF kredīta izraisītā Latvijas ekonomiskā atvasara visticamāk drīz būs galā, jo - būsim godīgi - varbūtība, ka Latvijas gadījumā augstāk redzamais grafiks būs savādāks, ir visai niecīga.

NEIEJAUKŠANĀS IEGUVUMI

Tomēr labā ziņa ir tāda, ka vismaz Latvijas apstākļos ir lietas, ko valsts var darīt, lai uzlabotu šo situāciju, un tas ir : darīt savus darbus un pēc iespējas mazāk jaukties privātajā sektorā, ļaujot uzņēmējiem strādāt bez visādām programmām, atbalstiem, ideju ģenerēšanām par to, kas būs Latvijas nokija utt. Viss, ko Latvijā vajag izdarīt, ir samazināt birokrātiju un padarīt nodokļus draudzīgākus tieši privātajam sektoram.
Un te pat nav runa par nodokļu samazināšanu (kas pašreizējos apstākļos nav reāli), ir gana daudz citu veidu kā panākt rezultātu. Piemēram, pavisam nesen sameistarotais šķībais putnu būrītis ar nosaukumu likums par kapitāla pieauguma nodokli. Varbūt šis nav tas svarīgākais nodoklis, jo neskar visus iedzīvotājus, taču tas ir diezgan klasisks paraugs tam, kādam nevajadzētu būt nodoklim – tas ir neskaidri definēts, tā administrēšana aizņem daudz laika (atskaites jasniedz reizi mēnesī (!)), ieguvums naudas izteiksmē ir niecīgs un visbeidzot tas ir arī izteikti nedraudzīgs aktīvajiem investoriem, jo par peļņu nodoklis tiek iekasēts uzreiz (reizi mēnesī), bet potenciālie zaudējumi tiek segti kaut kādā tālā nākotnē. Sakārtot šo mazo nodokli jau būtu ekonomikas sildīšana. Jo mazie investori – privātpersonas, kas ar šāda likuma ieviešanu faktiski tiek iznīcināti kā suga, ir viens no vietējā akciju tirgus pamatiem. Savukārt vietējais akciju tirgus agri vai vēlu būs vieta, kur uzņēmēji piesaistīs kapitālu savām idejām un kur valsts pati mēģinās pārdot savus uzņēmumus.
Un tamlīdzīgu nodokļu, likumu, noteikumu pie mums ir pietiekami daudz. Ne velti pasaules valstu konkurētspējas reitingos Latvija regulāri atrodas visnotaļ zemās vietās, zem Lietuvas un Igaunijas. Arī Pasaules Bankas gatavotajā ikgadējā apskatā ‘Doing Business‘ ir redzams, ka Latvijai ir liels potenciāls uzlabot uzņēmējdarbības vidi (jo īpaši darbaspēka jomā).
Kas zin, varbūt mums palīdzētu tas, ka Saeimas un valdības atalgojums tiktu piesaistīts Latvijas vietai kādam no šiem reitingiem? Jo vismaz lielo partiju priekšvēlēšanu programmās starp ekonomikas sildītājiem, nācijas glābējiem, cīnītājiem pret oligarhiem, miljonu jaunu darbavietu radītājiem tā arī nav manāms neviens, kas stāvētu ar abām kājām uz zemes un spētu paveikt šķietami mazas, bet visiem vajadzīgas lietas.

EIRO IEVIEŠANA

Kā zināms, eiro ieviešanas mērķis bija radīt globālu valūtu, kas varētu konkurēt ar ASV dolāru un Japānas jēnu. Pirms tam apgrozībā esošās Vācijas markas, Francijas franki uc Eiropas valūtas vienkārši nebija konkurētspējīgas globālajos finanšu tirgos. Ņemot vērā to, ka vienots eiro arī samazināja izmaksas un atviegloja tirdzniecību un investīciju plūsumu starp Eiropas valstīm, tā likās ļoti laba ideja un 1999. gadā tika īstenota - eiro tika ieviests un šobrīd to lieto 16 (no 27) ES valstīm.
Taču interesanti liekas tas, ka starp šīm valstīm nav atrodama ne Apvienotā Karaliste, ne Zviedrija. Kāpēc šīs valstis izbrāķēja tik labu ideju un nepievienojās šai savienībai? Lielākajā daļa gadījumā tiek runāts par nacionālo lepnumu un nevēlēšanos atteikties no gadsimtiem ilgām tradīcijām. Bet varbūt šīs valstis dziļi sirdī saprata, ka pievienojoties eiro tās zaudē monetāro suverenitāti, jeb, citiem vārdiem sakot, tās faktiski tiek iejūgtas pajūgā ar minimālām iespējām ietekmēt šī pajūga gaitu? Pēdējā laika notikumi liecina par labu otrajam variantam.

EIRO MISALOKĀCIJA
Ja paskatās uz Eiropas Monetāro Savienību (EMU) no malas, var redzēt, ka tā sastāv no daudz un dažādām valstīm – tajā ir gan konservatīvā un taupīgā Vācija, gan racionālās Skandināvijas valstis no vienas puses, gan visnotaļ relaksētās Dienvideiropas valstis no otras puses. Papildus šīm valstīm pamazām nāk klāt pa kādai valstij no bijušā padomju bloka valstīm. Un visām šīm valstīm – neatkarīgi no to ekonomiskās attīstības līmeņa, piekoptās fiskālās politikas vai nacionālām iezīmēm ir viena valūta, vienādas procentu likmes un vienota Centrālās Bankas (CB) politika. Te uzprasās jautājums - vai šāds ekonomiskais fenomens var būt ilgdzīvojošs? Izrādās, ka laikam īsti nevar gan.
Pirmās plaisas eiro fundamentā parādījās jau buma laikā - ap 2006/2007g., kad vairākas valstis (Spānija, Īrija, Baltijas valstis) balansēja uz ekonomikas pārkaršanas robežas un, lai šo pārmērīgo attīstību bremzētu, tām bija nepieciešamas augstākas procentu likmes. Taču tā kā ‘vecās Eiropas’ valstīs ekonomikas stagnēja, tāds likmju kāpums bija ļoti nevēlams. Rezultāts bija ‘zelta vidusceļš’, kas īsti neapmierināja nevienu valsti.
Vienlaikus sāka briest vēl viens process, kura sekas mēs baudām šobrīd - vienots eiro un eirozona radīja maldīgu iespaidu, ka visas eirozonas valstis ir aptuveni vienādas pēc sava riska līmeņa. Rezultātā vēsturiski riskantām valstīm (piem. Grieķijai) radās iespējas aizņemties lielas summas eiro valūtā par zemām likmēm. Un, cenšoties pacelt savu dzīves līmeni, šīs valstis šo iespēju arī izmantoja - aizņēmās un iegūto naudu visai veikli arī notērēja, īpaši nedomājot vai nākotnē būs iespēja šo parādu atdot.

Faktiski tas nozīmē to, ka vienots eiro palīdzēja MASKĒT RISKU un radīja grandiozu kapitāla misalokāciju – pārāk daudz lētās naudas aizplūda uz nepareizajām valstīm radot īslaicīgu bumu, kas dabiski beidzās ar krahu. Normālos apstākļos šis process regulētos ar valūtas kursa palīdzību – nauda tik lielos apjomos nez vai ieplūstu valstī, kur pastāvētu būtisks valūtas krituma un procentu likmju kāpuma risks.

LATVIJAS EIRO

Un, lai gan šajā sakarā visbiežāk tiek runāts par Grieķiju un Spāniju, Latvija un tās kreditori faktiski uzkāpa uz šī paša grābekļa. Tīri tehniski Latvijā, protams, nav eiro, bet līdz ar lata fiksēto piesaisti mēs jau praktiski dzīvojam eirozonā - atšķirība no īstā eiro ir tikai salīdzinoši nelielos konvertācijas izdevumos un naudaszīmju izskatā. Un, līdzīgi kā Grieķijas un Īrijas gadījumos, tieši šī eiro piesaiste deva investoriem nepatiesu signālu, ka Latvija ir investīcijām pilnīgi droša valsts, ka šeit nepastāv ne valūtas, ne procentu likmju risks. Līdz ar to tika dota zaļā gaisma milzīgu līdzekļu iepludināšanai, kurus reālā ekonomika fiziski nespēja izmantot. Attiecīgi liela daļa no šiem līdzekļiem pārtapa par hipotekārajiem kredītiem un par zemām likmēm tika piedāvāti Latvijas iedzīvotājiem, kas savukārt veicināja vēlmi pirkt īpašumus, ko patiesībā nevar atļauties un tērēt vairāk nekā nopelnīts. Ar ko tas viss beidzās mēs labi zinām - pēc īsa, elpu aizraujoša brauciena patēriņa vadītais Latvijas ekonomikas ātrvilciens nonāca tur, kur tam bija jānonāk.
Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja Latvijai būtu peldošs valūtas kurss - sava veida ekonomikas regulētājs, kas mazina ekonomikas pārkaršanu iespēju un mīkstina krituma sekas. Pie šāda režīma spekulatīvās investīcijas uzreiz būtiski samazinātos, turklāt neviena banka neizdotu kredītus eiro par tik zemām likmēm un arī nodrošinājums (t.sk. alga) tiktu pieprasīts daudz lielāks. Attiecīgi Latvija nepiedzīvotu ne lielo bumu, ne arī lielo krīzi. Ekonomika attīstītos dabiskā gaitā – kā tas notika tādās valstīs kā Čehija vai Polija.

JAUNAIS EIRO

Atgriežoties pie Eiropas Monetārās Savienības, nevar nepieminēt arī tādu vēturisku faktu, ka eiro kā valūtu radīja un joprojām izmanto valstis, kas ne tikai nav vienotas, bet ar apskaužamu regularitāti ir karojušas savā starpā - piemēram tā pati Vācija un Francija. Labajos – burbuļa – laikos, protams, viss visiem bija vienalga un eiro ideja plauka un zēla. Sliktajos laikos – kā tas ir tagad – iecietības līmenis samazinās un parādās grūti slēpjamas plaisas. Ne velti jau tagad vāciešiem sāk rasties naids pret grieķiem, kas ir jāglābj par vācu nodokļu maksātāju naudu, bet Francijas prezidents draud pamest eirozonu, ja netiks uzklausītas viņa prasības. Lai eiro būtu ilgstpējīgs, ES valstu starpā ir jābūt politiskai vienotībai, bez tās neviena ilgstoša ekonomiska savienība (t.sk. eiro) nav iespējama.

Patreiz ES politiķi, protams, cīnās gan par vienota eiro ideju, gan arī cenšas glābt parādos iegrimušās valstis. Vismaz pagaidām, kamēr runa ir par tādām salīdzinoši mazām valstīm kā Latvija vai Grieķija. Taču ir diezgan skaidrs, ka visām glābšanas operācijām (kas, starp citu, ir balstītas uz jaunu parādu bāzes) ir savas robežas. Un, ja parādu krīze nonāks līdz tādām valstīm kā Spānija vai Itālija (kas ir pat ļoti ticami), tad eiro dienas pašreizējā formā ir skaitītas.

KAS NOTIKS TĀLĀK?

Visticamākais scenārijs ir tāds, ka daļa valstu varētu izstāties (vai tikt izmestas) no EMU un atgriezties pie savām vēsturiskajām valūtām. Un tas arī nebūtu nekas dramatisks, jo, ja jau tagad vairākām ES valstīm (Anglijai, Zviedrijai, Dānijai) ir savas valūtas, tad nebūtu nekas īpašs, ja tām pievienotos arī Grieķijas drahma vai Spānijas peseta. Katrā ziņā pašam eiro tas nāktu tikai par labu.

Otrs variants – bet nu jau daudz tālākā nākotnē – varētu būt jaunas monetārās savienības, kurās tad apvienotos valstis ar līdzīgu pieeju dzīvei un ekonomisko situāciju. Tīri hipotētiski tā varētu būt Centrāleiropas savienība (Vācija/Austrija/Čehija utt), Dienvidvalstu savienība (Francija, Spānija, Itālija utt.) un Skandināvijas valstu savienība (Zviedrija, Somija, Dānija utt.). Starp citu, ne tik sen – 19. gadsimtā bija gan Skandināvijas Monetārā Savienība, gan arī Latīņu Monetārā Savienība. Tā kā tas arī nebūtu nekas jauns.
Trešais - visagresīvākais - scenārijs būtu pilnīgs Eiropas Savienības sabrukums, bet par to šobrīd ir pāragri runāt.

EIRO-ILŪZIJA
Latvijas kontekstā visas šīs tendences nozīmē to, ka nav gudri maniakāli ieciklēties uz eiro ieviešanu un maldināt sevi ar ilūzijām, ka tas kaut ko mainīs. Valūta ar acīmredzamiem defektiem, ko personas ar apšaubāmu kompetenci mēģina ieviest kļūdainā veidā situāciju nevar padarīt labāku.
Savukārt personīgo finanšu kontekstā šajā brīdī ir vērts padomāt par (vismaz daļēju) uzkrājumu diversificēšanu uz citām valūtām.

Kas ir iekšējā devalvācija?

Viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt nevar, jo, kā izrādās, nevienā no ekonomikas enciklopēdijām tāda ekonomiska termina kā iekšējā devalvācija nav. Tikai parakņājoties interneta dzīlēs, atklājas, ka lielākoties šis jēdziens tiek lietots sakarā ar Latvijas problēmām. Tomēr pati ideja – valstiskā līmenī samazināt izmaksas, lai uzlabotu konkurētspēju – nav jauna. Tā jau tika apskatīta ASV Lielās Depresijas laikā un arī salīdzinoši nesen – 90-tajos gados Zviedrijā, kad šī valsts cīnījās ar savu krīzi. Taču galu galā iekšējā devalvācija tā arī nekad īsti nav ieviesta dzīvē, jo ātri vien tapa skaidrs, ka tas ātri vien noved pie ekonomistu lielākā murga - deflācijas spirāles (Zemākas algas=mazāks patēriņš=zemākas cenas=mazāki ražošanas apjomi=zemākas algas). Turklāt mūsdienās iekšējā devalvācija ir dārgs un lielākajā daļu valstu arī ļoti grūti īstenojams process dēļ arodbiedrību spēcīgās ietekmes. Piemērs nav tālu jāmeklē - problēmu plosītajā Grieķijā algu samazinājuma iespējas pieminēšana vien noveda pie visaptverošiem streikiem, kuros piedalījās gan valsts, gan privātā sektora darbinieki.

Kāpēc to izvēlējas Latvija

Pirmais (un arī svarīgākais) iemesls ir tas, ka iekšējā devalvācija ir politiski pieņemamāka par citām iespējām (piem. valūtas devalvāciju). Un runa te ir ne tik daudz par pašu Latviju, bet gan par Eiropas Savienības (ES) interesēm, kuras stingrā ietekmē Latvija arī pieņēma šādu lēmumu. ES vienkārši NEVAR pieļaut, ka kāda no tās dalībniecēm izdara kaut ko nesmuku - devalvē valūtu vai neizpilda savas saistības. ES ir daudz izdevīgāk, lai to dalībvalstīs viss ir klusi un mierīgi, pat, ja ilgākā termiņā tas šīm valstīm draud ar ilgstošu stagnāciju. Turklāt Latvijas gadījumā visa šī glābšanas operācija arī sanāk relatīvi lēta.
Otrkārt, iešējās devalvācijas ideja ir vieglāk ‘pārdodama’ iedzīvotājiem. Tā kā neviens īsti nezin, ko nozīmē termins ‘iekšēja devalvācija’, tad politiķiem rodas pateikt ‘A’, taču nepateikt ‘B’. Realitātē tas izpaudās tā, ka tika runāts par ‘budžeta konsolidāciju’, ’strukturālajām reformām’ utt, bet to, ka tas vienlaicīgi nozīmē arī masveida darbinieku atlaišanu, algu dramatisku samazinājumu un būtisku nodokļu palielināšanu, neviens tā arī līdz galam nepateica.
Un tā kā pašiem cilvēkiem lielākoties ir iedzimts optimisms, kas liek pievērt acis uz negatīvo, tad par sekām neviens arī īsti nejautāja. Jā, visi zināja, ka kāds tiks atlaists un kādam tiks samazināta alga, taču dzīvoja ar cerība, ka pašu jau tas neskars. Un kaut arī atsevišķiem indivīdiem tiešām arī paveicas un viņus šī ‘griešana’ neskāra, liela daļa tomēr pakļuva zem naža un nebija laimīgi. Pārējie gadu sāka ar nepatīkamu pārsteigumu, jo stājās spēkā palielinātais ienākumu nodoklis un janvāra alga jau bija mazāka. Interesanti, ka ar sevišķi liekulību šajā ziņā izceļas Latvijas Banka, kas skaļi atbalsta iekšējo devalvāciju, taču vienlaicīgi ar dogmatisku pārliecību deklarē, ka ir pret nodokļu palielināšanu. Tā tas vienkārši nenotiek, nodokļu palielināšana ir neizbēgama, ja tiek īstenota šāda - uz aizņemtiem līdzekļiem balstīta - politika.
Visbeidzot iekšējās devalvācijas process ir daudz izdevīgāks dažādu līmeņu vadītājiem un lēmējiem, jo viņi visu galveno smagumu var mēģināt uzgrūst parastajiem darbiniekiem. Jāatceras, ka arī daudziem no šiem lēmējiem ir visnotaļ lielas kredītsaistības ārvalstu valūtās, kas, ja izvēlas klasiskās devalvācijas ceļu, varētu tiem radīt milzīgas problēmas.

Vai viss jau ir beidzies?

Bet varbūt tiešām Latvija ir unikāla valsts, kas ieies vēsturē kā pirmā, kas veiksmīgi izķepurojusies no krīzes ar ‘iekšējās devalvācijas’ palīdzību? Būtu jau jauki, bet reālajā dzīvē aina zīmējās savādāka. Problēma ir tajā, ka saskaņā ar dažu speciālistu aprēķiniem, kopējā summa, kas Latvijai varētu būt ‘jākonsolidē’ 1.5 miljardi latu, no kuriem šobrīd ir nogriezti ~ 400 mln. Un arī tas tikai uz papīra, jo 100 miljonus nācās atdot atpakaļ pensionāriem. Policisti, skolotāji un depozītu īpašnieki ir nākamie, kas gatavojas apstrīdēt valdības lēmumu. Turklāt nav nekādas ticības tam, ka nodokļu sadaļa pildīsies kā plānots. Jo ‘griešana’ automātiski nozīmē ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, kas savukārt nozīmē mazākus nodokļu ienākumus. Un ar taupīšanu pirmsvēlēšanu periodā, kā izrādās, nemaz tik labi nesokas, jo joprojām tiek tērēts vairāk nekā vajadzētu.
Taču, lai kā arī nebūtu, atlikušais miljards ir kaut kur jāatrod un tas nozīmē, ka būs atkal jāatgriežas pie nepateiktā B, resp. vēl jāatlaiž darbinieki/jāsamazina algas. Un, protams, jāceļ nodokļi, turklāt visai būtiski. Un tā kā šo nodokļu celšanas mēŗķis būs lielāki ienākumi, uzsvars līdz ar to uz sfērām, kur tos var dabūt. Attiecīgi uzreiz varam būt gatavi uz:

- Nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanai. Un ne tikai dārgajiem īpašumiem, bet arī visiem mazajiem dzīvokļiem;
- PVN paaugstināšanai;
- ienākuma nodokļa palielināšanai, kas visticamāk varētu maskēties no reiz jau presē pieminētā progresīva nodokļa maskas, bet reāli skars praktiski visus.

Nu un, protams, jārēķinās ar to, ka tiks samazināti vai nolikvidēti dažādi pabalsti un kompensācijas, un gan jau arī tiks atrasts veids kā samazināt pensijas. Vēl, domājams, agri vai vēlu arī vēlreiz pacelsies jautājums par pensija 2. līmeņa līdzekļiem, kurus šobrīd pārvalda bankas. Visticamāk valsts centīsies paņemt šos līdzekļus atpakaļ, un tas būs salīdzinoši viegli izdarāms, jo ne pati šī pensiju sistēma (ar visiem zaudējumiem), ne bankas nav populāri iedzīvotāju vidū.

Protams pat negatīvākajā scenārijā paliek vēl viena ‘klasiska’ iespēja - censties pavilkt visu garumā un palūgt no mūsu brašajiem aizdevējiem vēl drusku naudas. Taču arī te var rasties problēmas - pie vainas ir mūsu slīkstošie bēdubrāļi Grieķija. Kā zināms, šai valstij ir lielas finansiālas grūtības un neskatoties uz ES izmisīgajiem centieniem, viss liecina, ka Grieķija tomēr nespēs pilnībā nokārtot savas saistības. Latvijai tas var kļūt izšķirošs brīdis, jo būs radies precedents un princips ‘glābt visus par jebkādu cenu’ vairs nebūs spēkā. Un gadījumā, ja Latvija nepildīs savus solījumus (atcerēsimies par to 1 miljardu LVL, kas vēl jāgriež), nekādas auklēšanās vairs nebūs. Ar to jārēķinās.

Kas tālāk

Pirmkārt, lai gan nelieli uzlabojumi Latvijas ekonomikā ir manāmi, pašreizējā brīdī ir pāragri runāt par ekonomikas pilnīgu atveseļošanos. Joprojām pastāv liela iespēja, ka pašreizējā stabilitāte ir tikai īslaicīga atkopšanās no milzīgā kritiena, kuru sekmēja pozitīvie procesi globālajā ekonomikā.
Otrkārt, ja arī ir ticība iekšējās devalvācijas procesam, tad politiķiem jau tagad vajadzētu ļoti precīzi pateikt, kas un kā tiks ‘griezts’ un kādi nodokļi un par cik tiks pacelti. Tuvojoties vasarai politiķi par šo tēmu ir sākuši runāt, bet joprojām nepateiktā ir vairāk nekā pateiktā.
Treškārt, galu galā vajadzētu beidzot tomēr apzināt arī citas iespējas – vai nu tā būtu fleksiblāka pieeja lata kursam (piesaistes koridora paplašināšana), vai daļēja valsts funkciju nodošana privātajam sektoram. Būtu daudz prātīgāk izstrādāt rezerves plānu gadījumiem, ja viss nenotiek kā gribētos, nevis mēģināt sevi pāragri ierakstīt vēstures grāmatās.

….. gada sākumu Latvijas iedzīvotāji sagaidīja mēģinot saprast, kas tad īsti ir noticis ar Parex banku. Gada laikā tā arī nekas skaidrāks netapa, ja neskaita to, ka šis jaunieguvums valstij izmaksā nepilnus 9 mln latus mēnesī…..

….. pēc dramatiskās gadu mijas ilgi nebija jāgaida brīdis, kad neviena negribētais valdības stafetes kociņš nonāca pie 2iem Latvijas Bankas absolventiem …..

….. kas enerģiski sāka rīkoties, vienlaikus gan īsti nesaprotot, ko paši dara …..

….. šo haotisko darbību rezultātā sanāca tas, ko tagad pieņemts saukt par ‘iekšējo devalvāciju’. Tā kā nekas tamlīdzīgs sen nav piedzīvots, visa pasaule ar neviltotu interesi skatās ar ko beigsies šis eksperiments …..

….. Latvijas iedzīvotāji gan ātri vien sāka saprast, ko tas nozīmē …..

…. taču Latvijas svētumu - latu - pagaidām izdevās paglābt, pat neskatoties uz to, ka pagrīdes devalvācijas piekritējiem pievienojās arī daži smagsvari …..

….. savukārt Latvijas Bankas pārstāvji atguva pašapziņu un atsāka runāt par eiro ieviešanu …..

….. un sāka priecāties ne tikai par inflācijas pazušanu, bet arī saskatīt pozitīvo visu pasaules ekonomistu ļaunākajā murgā - deflācijā …..

….. savukārt valdība pēc ārvalstu kreditoru naudas saņemšanas acīmredzami samazināja apgriezienus un nodevās tam, kas tai sanāk vislabāk …..

….. gada nogali gan vadoņiem krietni pabojāja pensionāri, kas pierādīja, ka ir Latvijas viskareivīgākā iedzīvotāju daļa un iekļaut tos ‘iekšējās devalvācijas programmā’ bija liela kļūda …..

….. visbeidzot jāatceras, ka 2010-tais ir vēlēšanu gads, kas gan pagaidām nesola nekādas pārmaiņas, bet kas zin …..

Argumentācija

Galvenie privatizācijas oponentu argumenti parasti ir sekojoši : nonākot privātās rokās tiks celti tarifi un kāpēc atdot peļņu privātajiem, ja to var paturēt valstij (gadījumos ar pelnošajiem valsts uzņēmumiem). Jāteic, ka abi argumenti ir vairāk emocionāli nekā praktiski. Biedēšanu ar milzīgu tarifu palielināšanu, jo ‘īpašnieks taču grib peļņu’, var pieskaitīt pie tādiem nu jau pie klasiskajiem mītiem ka lata devalvācija būtu pasaules gals, vai Parex bankrots nozīmētu Latvijas finanšu sistēmas sabrukumu.  Īpašnieks grib peļņu, tā ir taisnība, taču konkurences apstākļos tarifus nosaka tirgus nevis īpašnieku vēlmes. Attiecīgi vienīgais veids, kā savu uzņēmumu padarīt rentablāku un vairāk pelnīt, ir uzlabot efektivitāti - samazināt izmaksas un modernizēt uzņēmumu. Tas ir tas, no kā tik ļoti cenšas izvairīties valsts uzņēmumi, jo tas nozīmētu daudz darba īstermiņā, un lielu risku, ka nākotnē - kad varētu tikt baudīti darba augļi - politiskā situācija pamainīsies un pie teikšanas jau būs citi.
Savukārt priekš monopoluzņēmumiem ir tāda iestāde kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kuras pienākums ir sekot, lai tarifi būtu adekvāti. Vēl jāatceras, ka atrašanas valsts īpašumā nebūt negarantē zemus tarifus - ja mēs paskatamies to pašu Latvenergo, tad atklājas, ka Latvijā ir augstāki elektrības tarifi nekā Lietuvā (kur daļa no koncerna LEO akcijām ir privātās rokās un tirgojas biržā zem nosaukuma Lietuvas Energia), gan arī Igaunijā (kuras Eesti Energia akcijas tiek plānots piedāvāt biržā nākamā gada sākumā.

Valstoņi
Jautājums par peļņas paturēšanu valstij ir sarežģītāks. Tīri juridiski, dividendes, protams, paliek valstij, taču jautājums ir tāds, kas ar tām notiek tālāk, kas tad īsti kontrolē uzņēmumus un kāda ir viņu ieinteresētība? Un te nu rūgtā patiesība ir tāda, ka atrodoties valsts īpašumā, faktiski uzņēmums atrodas atsevišķu valsts sektora pārstāvju rokās. Te runa ir par dažādiem partiju cilvēkiem, ministriju amatpersonām, ‘radiem’, ‘klasesbiedriem’, kuriem vēl piepalīdz ‘uzņēmēji, kas kā vienīgie uzvarējuši konkursos’. Kāda gaiša galva šo cilvēku grupu precīzi nosauca par ‘valstoņiem’. Lieki piebilst, ka, lai arī visi viņi dziļi sirdī visticamāk ir labi cilvēki, lielākā daļa no šīm personām neietilpst kategorijā ‘labs saimnieks, kas rūpējas par ilgtermiņa izaugsmi’. Ja tā būtu, tad nez vai uzņēmumu valdēs un padomēs sēdētu tik daudz jau iepriekš kaut kur citur redzētu ‘profesionāļu’. Nez vai būtu tā, ka ir lieli valsts uzņēmumi, kas ilgstoši balansē uz maksātnespējas robežas, bet nekas netiek darīts, lai situāciju mainītu. Nemaz nerunājot par tik bieži pieminētajām dividendēm, kas nevis tiek uzkrātas speciālā fondā ‘nebaltām dienām’, bet gan vienkārši noēstas vai vēl labāk - notērētas vēl nenonākot līdz budžetam.

Maldīgs ir arī viedoklis, ka nomainot vadošos cilvēkus vai partijas, kaut kas būtiski mainīsies šajā situācijā. Nemainīsies, jo tā ir SISTĒMA. Un kaut kas līdzīgs vienā vai otrā veidā funkcionē praktiski visās valstīs. Būtiskā atšķirība starp Latviju un attīstītajām valstīm ir tikai tajā, cik liela ‘vaļa’ tiek dota valsts sektoram. Jo mazāka teikšana valstoņiem, jo valsts ir ekonomiski attīstītāka. Tāpēc arī visās attīstītākajās valstīs lielākā daļa uzņēmum atrodas privātās rokās – tādā veidā valstoņu ietekme tiek maksimāli samazināta. Pieliekot tam visam klāt saprotamu un adekvātu nodokļu sistēmu, arī var sākt runāt par reālu produktivitāti.
Efektivitāte, starp citu, ir arī galvenais iemesls kāpēc kapitālisms ar visiem saviem trūkumiem tomēr ir labāka sistēma nekā sociālisms. Kapitālisma lielākais mīnuss ir tas, ka tas rada lielu plaisu starp bagātajiem un nabagajiem. Sociālismā visi ir puslīdz vienādi, taču kā sistēma sociālisms ir daudz neefektīvāka, jo, lai nodrošinātu tās funkcionēšanu (piem. to pašu cenu kontroli) ir nepieciešams liels skaits valsts ierēdņu, kas attiecīgi noēd daudz vairāk līdzekļu. Galu galā veidojas situācija, ka sociālismā pīrāgs tiek dalīts aptuveni vienādās daļās, taču tas ir mazāks. Savukārt kapitālismā sadale ir nevienmērīgāka, taču, tā kā pīrāgs ir daudz lielāks, arī mazākie saņem lielāku daļu nekā to sociālismā dzīvojošie līdznieki.

Privatizācija

Runājot par pašu procesu, vislabākais veids lielākajā daļā gadījumu būtu veikt privatizāciju piedāvājot akcijas (vai piesaistot jaunu privāto kapitālu) sākotnējā publiskajā piedāvājumā (IPO) Rīgas Fondu biržā. Tikai tā var nodrošināt, ka akcijas var iegādāties un dividendes saņemt ikviens jebkurš Latvijas iedzīvotājs. Un tikai tādā veidā daļa šo akciju nonāktu Latvijas pensiju plānos, kas nodrošinātu to, ka vismaz daļa no pensiju naudas paliktu Latvijas ekonomikā, nevis aizplūstu uz ārvalstu vērtspapīru tirgiem. Turklāt, ņemot vērā to, ka pensiju fondi faktiski ir tautas īpašums (bankas tos tikai pārvalda), visi labumi (iesk. dividendes) nonāktu tieši pie nākotnes pensionāriem. Starp citu, arī lielākā daļa globālo, labi pazīstamo uzņēmumu (t.sk. arī pie mūsu politiķu sapņu uzņēmums Nokia) ir pensiju un investīciju fondu ieguldītāju (tās pašas tautas) īpašums.
Protams, tas nenozīmē, ka jāprivatizē ir visi uzņēmumi - ir tikai normāli, ka valstī tiek noteikti stratēģiski svarīgi uzņēmumi, kuros tiek saglabāta valsts kontrole. Kaut dažos no tiem (kā piem. Latvenergo vai Lidosta Rīga) daļēja privatizācija vai privātā kapitāla piesaiste (kā to izdarīja lietuvieši ar Lietuvos Enrgija) būtu solis pareizajā virzienā. Taču ir vesela rinda ar uzņēmumiem - Lattelekom, LMT, Latvijas Pasts, LHZB, Parex, AirBaltic, Rīgas ūdens, Rīgas Siltums utt., kuru atrašanās valsts īpašumā nepavisam nav nepieciešama. Un, protams, nekādos apstākļos nav pieļaujams tas, ka privatizācijas procesā tiek dotas īpašas privilēģijas kaut kādām noteiktām personām vai personu grupām (kā vēl pavisam nesen bija plānots nenotikušajā Lattelecom privatizācijā).
Visbeidzot ir arī skaidrs, ka privatizācija nav jāizveic uzreiz un tagad, taču saprātīga plānošana un racionāla pieeja šim jautājumam gan no valstsvīru, gan no mūžīgo protestētāju ‘pret visu’ puses būtu labs priekšvēstnesis gaišākam Latvijas ekonomikas attīstības scenārijam.

Rezultātā, stimulējot patēriņu ar kredītu palīdzību, baņķieri un ražotāji īstermiņā iegūst, patērētājs kādu brīdi papriecājas, politiķi rāda skaistus IKP izaugsmes ciparus, bet, kā vēsta veca gudrība : ‘ja kaut kas nevar ilgt mūžīgi, tad tas arī neilgs mūžīgi’. Galu galā kaut kādā brīdī kredītu apjoms sasniedz kritisko masu, un kopējie kredītu procenti ir tik lieli, ka ekonomika vairs nevar tos nomaksāt un viss varenais izaugsmes process pēkšņi atduras pret sienu.
Parāds nav brālis
Šajā brīdī sākas ‘atskurbšanas fāze’ – process, ko ekonomikā sauc par parādu deflāciju. Jo, raugi, no parādiem faktiski var tikt vaļā tikai 2os veidos (un te runa ir par visu veidu parādiem) :
- tos atmaksājot;
- bankrotējot.

Pirmā situācija ietver sevī ne tikai uzkrājumu veidošanu, pastiprinātu kredītu atmaksāšanu un tam sekojošu patēriņa samazināšanos, bet arī dažādu aktīvu – akciju, nekustamā īpašuma utml. – izpārdošanu, jo lielākā daļa kredītu vienā vai otrā veidā ir piesaistīti objektiem, kas ir ieķīlāti.

Savukārt bankrots pēc savas būtības ir sistēmas attīrīšana no ‘vājiem’ un ‘nekonkurētspējīgiem’ elementiem, sava veida Darvina izdzīvošanas princips biznesa vidē. Un tas arī nozīmē aktīvu izpārdošanu.

Laimīgs ir tas, kas nevienam nav parādā (latīņu teiciens)

Kas tad notika pēdējos 20-30 gados pasaulē (un pēdējos 10 gadus Latvijā) – pateicoties vispārējam optimismam, dominējošai ‘patēriņš=labi’ politikai un viegli pieejamajiem kredītiem, tika radīta situācija, kad kredīts tika uztverts par pilnīgi pašsaprotamu lietu. Un tie, kas kautrīgi pieminēja kādu no vectēva saklausītu gudrību par to, ka ‘parāds nav brālis’ vai tml. tika uzskatīti par īgņām un ignorēti.
Arī valsts institūcijas īpaši nesatraucās, jo ekonomika attīstījas, nekustamo īpašumu un akciju vērtība kāpa, viss bija gaišs un saulains. Nav arī brīnums, ka sarunvalodā ieviesās vārds ‘kredīts’, kam nav tā biedējošā piesitiena, kas ir vārdam ‘parāds’. Kaut gan patēriņa finansēšana pēc savas būtības nav nekas cits kā parāds.
Tā nu arī viss turpinājās, cilvēki tērēja, īstermiņa globālās krīzes (1987g., 1998g., 2001/02g.) tika risinātas ar vēl lielāku kredītu palīdzību. Līdz kaut kad ap 2007-2008g. (kā nu kurā valstī) pienāca tas maģiskais brīdis, kad kopējais kredītu apjoms izauga tik liels, ka globālā ekonomika to vairs nespēja pavilkt. Attiecīgi uzreiz apstājās jaunu kredītu izsniegšana, apstājās aktīvu vērtības augšana, kas savukārt veicināja kredītu atmaksu, kas attiecīgi sekmēja aktīvu vērtību krišanos, kas izraisīja jaunu kredītu atmaksas vilni.
Spirāle sāka griezties otrā - lejupejošā - virzienā. Kas uzreiz arī radīja milzīgas problēmas visiem tiem, kas bija visciešāk saistīti ar visu parādu būšanu – bankām, nekustamā īpašuma nozares pārstāvjiem, auto ražotājiem/tirgotājiem (līzings), lielo patēriņa preču ražotājiem utt. Savukārt tie laimīgie, kas tomēr bija gana konservatīvi, nebija ņēmuši kredītus un pat pamanījās kaut ko uzkrāt, bija ieguvēji, jo gan tīri morāli jūtās komfortablāk, gan arī par saviem uzkrājumiem varēja nopirkt daudz vairāk nekā pirms gada vai diviem.

Glābēji

Un te sākās pats interesantākais – tā vietā, lai ļautu lietām ritēt dabisko gaitu, procesā iesaistījās valdības un institūcijas, kas - kāds pārsteigums! - lielākoties bija tie paši cilvēki, kas pieļāva un pat stimulēja šādu kredītburbuļa veidošanos. Sākās ‘pasaules glābšanas’ misija - finanšu sistēmā tika iepludināti milzīgi līdzekļi un no bankrota tika paglābtas lielās bankas un citi uzņēmumi. Lieki piebilst, ka tas viss, protams, tika izveikts par valsts naudu. Jeb citiem vārdiem sakot, glābšanas procesa nepatīkamākā daļa - materiālā puse - tika uzkrauta uz pašreizējiem un nākotnes nodokļu maksātāju pleciem.

Un tīri ārēji šķiet, ka tas viņiem ir izdevies, jo daudzās valstīs ekonomiskie rādītāji tiešām pašreiz uzrāda stabilizācijas pazīmes, akciju cenas ir pakāpušās un nekustamā īpašuma cenas vairs nekrītas. Uzvara, atliek tikai sanākt kopā un uztaisīt bildi priekš vēstures grāmatām? Ne līdz galam, jo skarbā realitāte ir tāda, ka visas šīs glābšanas misijas ilgākā laikā posmā nestrādās. Un nemaz nevar strādāt, jo pamatproblēma – pārāk daudz parādu – paliek. Valsts institūciju aktīvās darbības rezultāts ir tāds, ka daļa no parādiem ir pārlikta no bankām uz valsts pleciem, bet vēl daļa tiek vienkārši paslēptas banku bilancēs.

Taču parāds paliek parāds – ja tas kaut kur atrodas, tas joprojām turpina bremzēt ekonomiku. Bankas negribīgi dod kredītus, jo ir jātaupa nauda slikto kredītu segšanai. Uzņēmumi neinvestē, jo nav pārliecības par nākotni un daudz naudas jau tāpat aiziet kredītu atmaksai. Savukārt cilvēki vairs negrib aizņemties, jo ir uz savas ādas izjutuši parādu ēnas puses.

Labākais uz ko var cerēt, izveicot šādas masīvas ‘atveseļošanās’ programmas, ir n-tie bezizaugsmes gadi kā tas bija Japānā 90-tajos. Sliktākais scenārijs - kritiens būs vēl smagāks, jo parādu pilnajam privātajam sektoram pievienosies arī mega parādnieki-valstis (sekas no glābšanas operācijām).
Otrs ceļš – bez valsts iejaukšanās procesos – arī būtu visnotaļ smags, tas nozīmētu masveida bankrotus gan starp privātpersonām, gan uzņēmumiem, bet tikai tādā veidā ekonomika var atbrīvoties no liekajiem kredītiem un balstīt izaugsmi uz reālu ražošanu un produktivitāti. Svarīgs būtu arī morālais aspekts – brīvais tirgus tādā veidā sodītu vieglprātīgos aizņēmējus un aizdevējus un atturētu viņus no turpmākām tamlīdzīgām kļūdām nākotnē.
Bet nu tas acīmredzot nav tas, kas politiķiem šobrīd ir prātā. Tas nav ‘politiski pieņemami’. Jeb citiem vārdiem sakot, īstermiņa problēmas atkal tiek lāpītas uz nākotnes rēķina. Varbūt tāpēc politiķiem un baņķieriem tik labi sapas – abiem ir vienādi mērķi, abi par īstermiņa peļņu/panākumiem saņem lielu atalgojumu, bet ilgtermiņa problēmas atstāj nākamajam?

Latvijas situācija

Runājot par Latviju parādu kontekstā, jāteic, ka te situācija daudz neatšķiras no globālajām tendencēm. Tik vien, ka mēs pamanījāmies ielīst parādos daudz ātrāk un lielākos apjomos, tāpēc arī problēmas pienāca ātrāk un tās ir lielākas kā citām valstīm. Un, ņemot vērā to, ka Latvijai nav iespēju aizņemties pasaules tirgos, nācās vadības stūri nodot EK un SVF rokās, attiecīgi pakļaujoties globālai ideoloģijai. Tagad jau varam baudīt pirmos rezultātus – lielā mērā pateicoties mūsu jaunajiem ideoloģiskajiem tēviem mums ir gan stiprs lats, gan arī sava ‘pārāk liela, lai bankrotētu‘ banka. ‘Glābšanas misijas’ otra puse - tūkstošiem bez darba palikušu ārstu un skolotāju - mūsu kreditorus īpaši neinteresē, viņu izpratnē acīmredzot tas ir ‘politiski pieņemams’. Latvijas atkarība no naudas devējiem arī nozīmē to, ka turpmākās tendences šeit būs cieši saistītas ar globālajiem procesiem. Un, neskatoties uz visnotaļ varenajiem izteicieniem, mūsu valstsvīri (t.sk. labi apmaksāti baņķieri) tuvākos gados pēc sava statusa un ietekmes būs vairāk pielīdzināmi apakšnodaļu vadītājiem nekā Latvijas glābējiem.
Labā ziņa tomēr ir tāda, ka jau process reiz ir sācies, to apstādināt ir grūti. Cilvēki visā pasaulē jau tagad cenšas veidot uzkrājumus un pēc iespējas vairāk atmaksāt kredītus. Un centieni ar jaunu parādu palīdzību atgriezt to pseido turību vai atrisināt fundamentālas problēmas nav nekas vairāk kā izmisīgs mēģinājums iestumt zobu pastu atpakaļ tūbiņā. Šai problēmai ir tikai viens risinājums - samazināt parādu apjomu ekonomikā un tālāko nākotni jau balstīt uz principiem, kas sekmē dabisku un organisku ekonomikas izaugsmi, t.i. patēriņu finansēt tikai no tekošajiem ienākumiem un daļu no ienākumiem uzkrāt vai investēt. Un censties neaizmirst savu vectēvu gudrības.

Ko tad īsti pateica mūsu NĪ eksperti un kāda ir viņu argumentācija cerību pilnajām ‘zaļo asnu‘ prognozēm:

- LATIO… patlaban vērojama tendence, ka pircējs zaudē tirgus noteicēja lomu, un, ja tas turpināsies, cenām gada beigās pieaugot, noteicējs atkal būs pārdevējs…cenas joprojām krītas, tomēr samazinās arī krišanas ātrums…ja tendence turpināsies, sērijveida dzīvokļiem šī gada septembrī - oktobrī prognozējams cenas minimums aptuveni 450 EUR/kv.m…nekustamo īpašumu nozare varētu būt viena no mūsu eksportspējīgākajām nozarēm…

- OBERHAUS… salīdzinot ar maiju, tās (cenas) ir samazinājušās tikai par 1.1 %…tas liecina, ka cenas sāk stabilizēties…potenciālajiem pircējiem būs arvien grūtāk piemeklēt sev atbilstošu dzīvokli par adekvātu cenu, jo tirgū piedāvājumu skaits būs neliels…

- ARCO VARA… šā gada jūnijā cenas sērijveida dzīvokļiem samazinājās par 4,1%, kas liecina par cenu stabilizēšanās tendenci…atsevišķos mikrorajonos vērojams pavisam neliels cenu kritums 1,5% un 1,7% apmērā, kas ļauj domāt, ka cenas ir pietuvojušās zemākajam punktam un lētāk pārdevēji nebūs gatavi pārdot savu mājokli…par to liecina arī piedāvājuma samazināšanās…

- MĀRIS GAILIS… nepaies ne trīs gadi, kad nekustamie īpašumi maksās 100 vai pat 150% no savas pirmskrīzes vērtības, bet astoņos gados cena jau dubultosies, Purvciemā un Ķengaragā maksās 500 eiro kvadrātmetrā, un manējā Fabrika maksās desmit tūkstošus, „tāpēc, ka tā ir pasaules prakse”…

Secinājums - trīs no vadošajām NĪ kompānijām pozitīvo saskata tajā, ka krituma tempi nav tik strauji kā iepriekš, savukārt vispārzināmais uzņēmējs un politiķis vienkārši izmisīgi cenšas apmānīt sevi (un arī tos nedaudzos, kas vēl ieklausās viņa teiktajā). Vienlaikus gan tiek ignorēts fakts, ka, lai kā arī negrozītu ciparus, 4% kritums mēnesī joprojām ir 48% kritums gadā (krahs pēc jebkuriem standartiem). Neteiktu, ka tas izskatās pēc pirkšanas signāla.

The obvious is obviously wrong! *(Joe Granville)

Lai nu paliek NĪ kompāniju prognozes – tās vienmēr ir bijušas, maigi izsakoties, apšaubāmas. Ir kāds cits pētījums, kas ir daudz svarīgāks par NĪ runājošo galvu teikto – “SEB mājokļu cenu indikators“, kas apkopo iedzīvotāju viedokļus par NĪ cenu tendencēm. Šāds optimisma/pesimisma indikators ir ļoti klasisks finanšu tirgus rādītājs, jo dod zināmu ieskatu potenciālo tirgus dalībnieku nākotnes darbībā. Dzīvē tas izpaužas sekojoši - jo vairāk aptaujāto uzskata, ka kāda aktīva cenas kāps, jo lielāka varbūtība ir tam, ka notiks tieši otrādi - cenas kritīs. Skaidrojums šim paradoksam ir vienkāršs - ja visi domā, ka cenas kāps, tad acīmredzot liela daļa šo aptaujāto jau ir nopirkuši attiecīgo īpašumu un tirgū vairs nav palicis pircēju, kas varētu veicināt turpmāku kāpumu (taču ir daudz potenciālo pārdevēju). Un otrādi.
Klasisks piemērs šim indikatoram ir tas pats Latvija NĪ tirgus, kur 2007. gada sākumā veiktajā aptaujā 74% respondentu gaidīja turpmāku cenu kāpumu (2006g. beigās šis cipars bija vēl lielāks!!). Tajā pašā laikā 81% aptaujāto gaidīja turpmāku algu pieaugumu, starp kuriem visticamāk bija arī daudzi, kas ticēja NĪ kāpumam - dubultoptimisms. Rekordaugsti investoru sentimenta rādītāji tika novēroti arī ASV akciju tirgū 2007. gada rudenī – tieši pirms gandrīz 50% lielā krituma.
Te gan jāņem vērā, ka šis indikators strādā tikai galējos punktos, līdz ar to pašreizējais rādītājs – 57% pesimistu (tie, kas domā, ka NĪ cenas kritīs) – ir vērtējams kā neitrāls. Signāls, ka kritums tuvojas beigām varētu būt tad, kad pesimisms pietuvosies 2006-07. g. optimisma līmenim, t.i. aptuveni 75-95% no aptaujātajiem būs pesimistiski un viņiem piebalsos vismaz daļa no izdzīvojušajiem nekustamo īpašumu kantoriem.

Savukārt runājot par otru indikatoru – iespēju nopirkt īpašumu un pelnīt to izīrējot - tas vēl joprojām rāda to, ka NĪ Latvijā ir dārgs. Jo šādā veidā potenciālais investors var pelnīt aptuveni 5%-7% gadā, kas pie esošajām depozītu likmēm (LVL pat 10-15%) neizskatās īpaši aizraujoši. Lai varētu runāt par izdevīgu investīciju šajā jomā vai nu dzīvokļu/māju cenām ir jānokrīt uz pusi vai īres cenām jādubultojas.

NĪ – Latvijas ekonomikas sildītājs?

Interesanti, ka vienlaikus ar nākotnes prognozēm Latio valdes priekšsēdētājs Edgara Šīns izteica arī domu, ka NĪ varētu kļūt par Latvijas ekonomikas sildītāju. Šī ideja ir diezgan absurda, jo liela daļa nekustamā īpašuma pēc savas būtības ir patēriņš, kas prasa izmaksas (nodokļi, komunālie, remonti utt.) un, lai nopirktu un uzturētu šo NĪ, nauda ir jādabū kaut kur citur (normālos apstākļos tas nozīmē, ka jānopelna). Un, ja runā par to NĪ segmentu, ko varētu nosaukt par investīciju (īpašums, ko var izīrēt/iznomāt utt) - arī tas ir lielā mērā pakļauts citām ekonomikas sfērām. NĪ joma ekonomikā var dominēt praktiski tikai tad, kad ir daudz brīvi pieejamu līdzekļu (visbiežāk kredītu formā) un šī nauda draudzīgi ieplūst NĪ sektorā - tas, ko mēs vēl ne tik sen varējām novērot Latvijā…
Līdz ar to, ja vien Latvija neplāno atgriezties pie patēriņa ekonomikas un kredītu orģijām, kas dominēja pirms dižķibeles atnākšanas, tad NĪ nevar būt ekonomikas dzinulis un “viena no mūsu eksportspējīgākajām nozarēm”. Tāpēc, lai kā arī Latio un citiem ilūzijās dzīvojošajiem negribētos atgriezt trekngadi, tas nekad nenotiks un to arī nevajag. Zaļie asni neaug betonā.

*ja kaut kas ir pats par sevi saprotams, tad tas acīmredzot ir kļūdains

Un tā, kas tad mums spēkojas šajā aizraujošajā internacionālajā vārdu kaujā :
. . . . .
#) BALTĀ KOMANDA – visi, kas ir pret lata devalvāciju :

ILMĀRS RIMŠĒVIČS, LB vadītājs : “Devalvācijas rezultātā sapnis par eiro ieviešanu 2012., vēlākais 2013.gadā būtu izsapņots uz ilgiem gadiem…. Devalvācijas raisīts uzticības kritums latam, Latvijai, bankām, inflācijas kāpums būtu līdzvērtīgs lavīnas nogruvumam kalnos – viens iekustināts akmens līdzi nestu daudzus, mazus un lielus.”

EINĀRS REPŠE, finanšu ministrs : “Lata devalvācija nenotiks… Paldies Dievam, mums ir neatkarīga centrālā banka, kura kompetenti strādā un kurai ir vairāk nekā 100% rezerves, kura ir arī stingri apņēmusies šo politiku uzturēt un neļaut latu sagraut.”

VALDIS DOMBROVSKIS, premjers : “…devalvācijas risinājums ir vēl sāpīgāks nekā budžeta mazināšanas risinājums. Ja mēs nosacīti samazinām visiem visu, par 10%, tas būtu diezgan tāds neiedomājams budžeta mazinājums. Tajā pašā laikā, ja runa ir par devalvāciju, tad mazāk par 15% nebūs nekādā gadījumā, ticamāk būs ap 30%.”

IVARS GODMANIS, bijušais premjers : “Ja sāksim mainīt valūtas vērtību, mums nebūs atbalsta ne no SVF, ne EK. Tad mēs būsim bez kredīta, mums būs nevērtīga nauda un mēs būsim vieni, jo uz mums līdz nāvei būs apvainojušies lietuvieši un igauņi….Sava valūtas kursa pazemināšana ir pēdējais, ko valstu valdības un centrālās bankas vēlas darīt. Poļi, ungāri, angļi un zviedri to dara nevis tādēļ, ka viņiem gribas uzlabot savu eksportu, bet tādēļ, ka viņiem nav izejas, jo viņu vietējā tirgū vietējo valūtu maina pret eiro un dolāru.”

TEODORS TVERIJONS, Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents : “Es gribētu redzēt kaut vienu izsvērtu pierādījumu, ka šīs zāles, ko sauc par devalvāciju, dotu kādu labumu krīzes ārstēšanā Latvijai… Ja jau tik viegli varētu risināt problēmas, vai tad premjers un Latvijas Bankas vadītājs būtu tik stulbi un to nebūtu jau izdarījuši?”
. . . . .
#) MELNĀ KOMANDA – visi, kas ir par lata svārstību koridora paplašināšanu :

ANDRIS ŠĶĒLE, bijušais premjers : “Latvijas Banka turpina darīt publiski vieglāko un vieglāk aizstāvamo – lata kurss, neskatoties ne uz ko, ir stabils, augsts un nemainīgs. Latvijas Bankas rezerves ļauj pilnīgi visus emitētos latus atpirkt, un tas arī tiek darīts. Tirgū aizņemšanās latos ir ļoti dārga. Latvijas Banka turpina aģitēt par uzticību latam. Domāju, ka sociāli mazāk sāpīgu efektu radītu lata kursa koriģēšana apmēram 30% robežās, saglabājot piesaisti eiro.”

AIVARS LEMBERGS, Ventspils mērs :”Lata stabilitāte nav pašmērķis, labāk būtu peldošs kurss.”

BENGTS DENISS, bijušais Zviedrijas centrālās bankas vadītājs un padomdevējs Latvijas valdībai : “Neviens nezin vai devalvācija būs rīt vai pēc pāris mēnešiem – laika robežas vienmēr bijušas neskaidras. Mēs esam virzījušies tālāk par jautājumu, vai devalvācija būs. Tā vietā mums vajadzētu koncentrēties uz to, kā tā tiks veikta.”

ĀRVALSTU EKONOMISTI :
- Torbjörn Becker (Stockholm School of Economics) : “Devalvācijas alternatīva ir sagaidīt brīdi, kad valūtas rezerves ir izsmeltas un valsts ekonomika ir melnajā caurumā. Līdz tam nevajadzētu nonākt.”

-  Timothy Ash (bankas RBS analītiķis) : “Ņemot vērā pašreizējā Baltijas valstu finanšu stāvokl un to, ka ekonomikas ir kolektīva šoka stāvokli, ir grūti saprast kāpēc būtu nepieciešams fiksētais valūtas kurss. Iestāšanās eirozonā tuvākajā laikā ir ļoti maz ticama. Kurš būs pirmais, kas sapratīs, ka šīm valstīm ir maz ko zaudēt atmetot piesaisti?”

VJAČESLAVS DOMBROVSKIS, ekonomists : “…daudziem ekspertiem ir interešu konflikti…. Šobrīd nekustamā īpašuma ‘eksperti’ lielā mērā ir pazuduši no masu medijiem, bet avīzes ir pilnas ar tiem pašiem banku ekonomistiem kuri tagad ‘skaidro’ mums, ka devalvācija ir ļaunums.”

ALFS VANAGS, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) izpilddirektors : “Mūsu apstākļos nav vairs iespējas stimulēt ekonomiku ar citiem instrumentiem. Devalvācija stimulēs pieprasījumu pēc Latvijā ražotajām precēm un pakalpojumiem.”

. . . . .

tekošais rezultāts
Atmetot tīri subjektīvas pārdomas par to, kuriem no šiem cilvēkiem personīgi gribētos ticēt, kuriem nē, nevar nepamanīt, ka pēdējos mēnešos svaru kausi ir manāmi sasvērušies par labu ‘Melnajai’ komandai, jo :

1) ir parādījušies un skaļi savu viedokli pauž smagsvara lokālie pretinieki, kuru pirms gada praktiski nebija;

2) zviedru bankas (kurām caur lobijiem ir liela ietekme uz Latvijas ekonomiku), liekas, ir samierinājušās ar situāciju un ir gatavas piekrist devalvācijai, saprotot, ka īstermiņa sāpes atsvērs ilgtermiņa ieguvumus;

3) LB munīcija sāk izbeigties - nepilna gada laikā Latvijas bankas rezerves ir sarukušas par 38% un šis process turpinās gandrīz katru dienu. Attiecīgi sistēmā trūkst latu, latu likmes aug un valstij ir problēmas refinansēt iekšējos latu aizņēmumus. Vēl pusgads šādā režīmā un, ja mums neuzradīsies kāds glābējs (SVF vai ECB), tad ārvalstu valūtu rezerves būs tukšas, bet iedzīvotāju maciņos būs taloni.

Patiesības labad gan jāpiemin, ka ‘Baltajai’ komandai ir labākie līdzjutēji pasaulē - saskaņā ar laikraksta Dienas Biznesa internetā veikto pētījumu, ~78% (no nepilniem 2000 aptaujāto) ir pret lata devalvāciju. Taču, neskatoties uz to, vērojot šo situāciju, nepamet sajūta, ka prātīgākais, ko ‘Baltā komanda’ šobrīd var izdarīt, ir pacelt balto karogu, kamēr vēl lata kursa noteikšana ir kontrolējams process – valūtas koridora paplašināšana par 15-30% izlaistu tvaiku no šī balona un ar saglabātajām rezervēm (un SVF atbalstu) tad varētu noturēt LVL kursu jau jaunajā līmenī. Ne velti viena no aksiomām, ko izmanto akciju tirgū, ir ‘ja tu paniko, tad paniko pēc iespējas agrāk’ (if you panic, do it early’). Ja ir jāizdara, kas nepatīkams, tad to labāk izdarīt ir agrāk, jo tad arī negatīvās sekas būs mazākas.

Lai gan premjers un finanšu ministrs jau ir paspējuši noraidīt talonu ieviešanas iespējamību, pats fakts, ka tāda ideja parādījās publiskajā telpā nozīmē to, ka šis jautājums aizkulisēs visticamāk ir apspriests. Tam par labu runā arī tas, ka vēl pavisam nesen nu jau bijušais premjers I.Godmanis atklāti runāja par iespēju maksāt daļu algas valsts sektora darbiniekiem obligāciju formā.

Šobrīd gan nav saprotams, ko īsti ar šiem taloniem ir domājušas mūsu amatpersonas, taču visticamāk, ka te runa nav par pārtikas taloniem, kas varētu tikt izdalīti maznodrošinātajiem. Drīzāk tie varētu būt taloni kā surogātnauda, kas (kā daļa no atalgojuma) varētu tikt izmaksāta valsts sektorā strādājošajiem un kuri ar šiem taloniem varētu nomaksāt nodokļus un segt komunālos maksājumus (visticamāk tikai daļēji) .
Iemeslu, kāpēc vispār vajadzētu ieviest šādu instrumentu, min pats LB prezidents I.Rimšēvičs : “Izdevumu līmenis sacelts tik augsts, ka mēs nespējam vairs šo izdevumu līmeni uzturēt. Tā dēļ pietrūkst naudas, un mēs esam spiesti skatīties uz dažādu līmeņu projektiem, kas paredz, ka tuvākajā laikā, ņemot vērā, ka naudas budžetā nav, var tikt izlaisti taloni.”
Citiem vārdiem sakot, naudas budžetā nav un, lai iedzīvotāji algas dienā nenāk uz Saeimu ‘aprunāties’ ar lāpstām un izkaptīm rokās, viņiem varētu tikt iedalīti taloni. Cits iemesls, par kuru skaļi nerunā, varētu būt latu trūkums Latvijas ekonomikā. Tā nu ir sanācis, ka mēģinot noturēt augsto lata kursu, Latvijas Banka ir uzpirkusi lielu daudzumu latu, kuri tagad vienkārši gavē LB apcirkņos. Un tāpēc arī mums ir lielas latus likmes. Kā vēsta sena tautas gudrība, visam ir sava cena.

Argentīna

Interesanti, ka līdzīgā situācijā ne tik sen - pirms 7-8 gadiem atradās Argentīnas ekonomika. Toreiz šī Latīņamerikas valsts nonāca lielās grūtībās, jo pirms tam, treknajos 90-tajos gados, pateicoties nepārdomātiem aizņēmumiem (kurus sekmēja fiksētais valūtas kurss 1 peso=1 usd) un privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, valsts izdevumi bija pieauguši līdz tādam līmenim, ka valstij radās problēmas ar savu saistību izpildi.
Kādu brīdi Argentīnu atbalstīja visuresošais SVF, taču tā kā nekādas būtiskas reformas netika veiktas un devalvācija tika uzskatīta par politisko pašnāvību, vienā jaukā dienā SVF naudu vairs nedeva un īstermiņa izeja tika atrasta surogātvalūtu veidā (populārākās bija Patacon un LECOP). Tā kā jau pirms tam tika novērota būtiska kapitāla aizplūšana no valsts, vienlaicīgi tika arī pieņemts lēmums arī iesaldēt iedzīvotāju kontus bankās, ļaujot tiem tikai izņemt nenozīmīgas summas iztikai.
Tas viss, protams, noveda pie tautas neapmierinātības, protestiem un grautiņiem. Un galu galā arī neglāba situāciju, jo no SVF tā arī vairs papildus nauda saņemta netika un drīz vien – 2001. gada beigās - valsts vairs nespēja norēķināties ar ārvalstu kreditoriem. Vēl nedaudz vēlāk – 2002. g. sākumā - nācās pieņemt lēmumu par peso piesaistes režīma (kas ilga 10 gadus) maiņu. Lai gan oficiālais kurss tika noteikts 1.4:1, neregulētajā tirgū valdīja haoss un peso vērtība drīz vien nokritās līdz 4:1. Vienlaicīgi tika pieņemts t.s. ‘peso-ifikācijas’ likums, kas noteica to, ka visi atlikumi dolāru kontos piespiedu kārtā tika pārvērsti peso pēc oficiālā kursa. Tā teikt, visi, kas neticēja nacionālās valūtas stabilitātei, tika par savu pārliecību ’sodīti’.
Galu galā tas izrādījais zemākais Argentīnas ‘dižķibeles’ punkts, jo pēc juku pilna gada beidzot tika uzsākts darbs pie reformām, tika stingri ierobežoti budžeta izdevumi, uzlabota nodokļu iekasēšana un (lielā mērā pateicoties devalvētajam peso) Argentīnas eksports (jo īpaši sojas produkti) kļuva konkurētspējīgs pasaules tirgos un lokālie ražotāji atguva vietējo tirgu. Rimstoties grautiņiem atkopās arī tūrisms. Tā rezultātā jau 2003. gadā Argentīnas IKP pieauga par nepilniem 9% un turpināja augt tādā tempā arī turpmākos gadus. 2006. gadā Argentīna arī atmaksāja savu 9.8 miljardu usd lielo kredītu SVF.
secinājumi
Secinājums no Argentīnas pieredzes ir gaužām vienkāršs – nekādi papildus īstermiņa triki problēmas neatrisina, tikai konkrēta rīcība (Latvijas gadījumā - budžeta sabalansēšana, reformas un adekvāts valūtas kurss) spēs mūs izvilkt no šīs bedres. Ir skaidrs, ka tam ir vajadzīga politiskā griba un varbūt pat kādam ir jāizveic politiskā pašnāvība, taču nākotnes vārdā to būtu vērts izdarīt. Pretējā gadījumā - ja Latvija tiešām nonāks līdz taloniem - ir visas cerības atkārtot Argentīnas scenāriju un tad jau ‘dižķibeles’ vietā būs atkal jāgudro jauns, daudz spēcīgāks vārds.

Vienojošais elements visiem šiem apgalvojumiem ir tas, ka tiem neseko nekas tāds, ko pat attālināti varētu nosaukt par argumentiem. Un tas arī nav nekāds brīnums, jo reālā dzīve rāda ko citu - Latvijas makroekonomiskie dati ir šausmīgi, kredītu kavētāju skaits pieaug ģeometriskā progresijā un par to, kas notiks rudenī, kad pamazām sāks izbeigties bezdarbnieku pabalsti un sāksies jaunā apkures sezona, vispār ir bail domāt.
Tas liek domāt, ka mūsu amatpersonu optimisms visticamāk balstās uz līdzīga rakstura izteikumiem par Eiropas un ASV ekonomiku un iekšējo sajūtu, ka ‘sliktāk vairs nevar būt’. Diemžēl dzīve rāda, ka var gan. Par to liecina arī pētījumi par to kā cilvēks uztver jaunu – sliktāku – laiku iestāšanos. Psiholoģijā šo procesu sauc par ‘5 bēdu fāzēm’, kas tiek novērotas cilvēkiem, kurus pēkšņi ir piemeklējusi liela nelaime. Ekonomikā konkrēta termina šim procesam nav, man pašam to patīk saukt par ‘5-ām atskurbšanas fāzēm’ :

1) NOLIEGUMS. Šobrīd ar rezignētām skumjām var palūkoties uz pāris gadu vecu vēsturi, kad vairāki ārzemju analītiķi skaļi runāja par Latvijas pārkaršanu un tai sekojošu krīzi, savukārt vietējie prātvēderi vienbalsīgi izteica skepsi par viņu kompetenci. ‘Ar mums tas nevar notikt’ - tā domāja ne tikai valsts amatpersonas, bet arī liela daļa vietējo banku analītiķu un iedzīvotāju. Finanšu ministrijas gaiteņos pat bija izstrādāts dokuments ar skaļu nosaukumu ‘Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru 2008.-2010.gadam’, kas, cita starpā, prognozēja turpmākajos gados IKP pieauguma stabilizēšanos vidēji 7.5% līdz 9% līmenī.

2) DUSMAS. Ilgi nebija jāgaida arī brīdis, kad tie paši ārzemju analītiķi tika padarīti par valsts ienaidniekiem, savukārt tie daži vietējie, kas nekautrējās izpaust savu viedokli, tika līdz sarunām ar varasiestādēm. Tam sekoja arī vēsturiskais grautiņš Doma laukumā - neraksturīga parādība priekš visnotaļ mierīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.

3) CERĪBAS/LŪGŠANĀS. Cilvēkiem vienmēr ir gribējies ticēt tam, ka problēmas atrisināsies pašas no sevīm, vajag tikai palūgties, apsolīties nekad vairs nedarīt ‘neko sliktu’ un ticēt. Nav ziņu par to, vai valdība un iedzīvotāji šobrīd nožēlo pēdējo gadu tērēšanas tūres, taču tas, ka Latvijā pieaug ticīgo cilvēku skaits, ir fakts.

4) DEPRESIJA. Neizbēgamības sajūta ir tas, kas raksturo šo fāzi. Neizbēgamais ļaunums Latvijas gadījumā nozīmē daudz darba un pieticīgs dzīves veids.

5) SAMIERINĀŠANĀS. Pēdējā fāze, kas pavelk strīpu zem visa notikuma. Situāciju jorprojām nevar uzskatīt par labu, taču tīri psiholoģiski jau paliek vieglāk. Ne velti sentēvu gudrība vēsta, ka tumšākais brīdis vienmēr ir pirms ausmas. Pieļauju, ka Latvijas gadījumā šis būs arī brīdis, kad sāksies nopietns pašattīrīšanās process, un visiem tiem varoņiem, kas apzināti vai neapzināti ir pielikuši savu roku krīzes tapšanā un tagad aktīvi ‘piedalās’ arī problēmu risināšanas procesā, būs jāiet prom.

vai mēs jau esam galā?

Kā jau var viegli noprast, mēs šobrīd atrodamies kaut kur pa vidu starp 2. un 3. fāzi, kad dusmas pret ’sliktajiem’ mijās ar vāju cerību, ka kļūs labāk, vajag tikai to stipri gribēt. Attiecīgi, ja tic šai teorijai, Latviju gaida vēl divi gari un smagi psiholoģiski posmi, kas automātiski nozīmē arī to, ka, jo ātrāk sāksim apzināties savas problēmas, jo ātrāk arī nonāksim galapunktā, ko sauc par stabilu ekonomiku.

Taču pat, ja šim visam netic, ir skaidrs, ka līdz problēmas risinājumam vēl ir gaužām tāls ceļš ejams un runas par ekonomikas zemāko punkta sasniegšanu šobrīd nav vairāk vērtas par Ēzelīša skandināto ‘Are we there yet?’* slavenajā multenē par Šreku.

*Vai mēs jau esam galā?