Jānis Ogsts

Vjetnamas komunistiskais kapitālisms

Publicēts | aprīlis 8, 2011 |

Vjetnama - pirmais, kas nāk prātā vidusmērā cilvēkam izdzirdot šīs valsts vārdu, ir sociālisms un sliktie amerikāņi, kas tur karoja. Zinošāki pilsoņi pieminēs arī skaisto dabu un atpūtas iespējas pie jūras. Šoreiz gan runa būs par kaut ko citu - Vjetnamas ekonomiku, kas ir visnotaļ interesanta parādība. Uzreiz gan brīdinu, ka grafiku un makroekonomikas analīzes te nebūs, raksts ir tapis izteikti no tūrista redzesviedokļa, jo tieši šādā statusā nesen iznāca paciemoties šajā valstī.

KOMUNISTISKAIS KAPITĀLISMS
Uzreiz atzīšos, ka viens no iemesliem, kas mani pamudināja doties uz Vjetnamu, bija tas, ka pēdējo pāris gadu laika šī valsts savu nacionālo valūtu ir devalvējusi četras reizes, kā rezultātā Vjetnamas donga vērtība pret ASV dolāru ir samazinājusies par aptuveni 30%. Un tas nozīmē, ka ceļojums sanāk salīdzinoši lēts. Tiesa gan, vēlāk, jau esot uz vietas, izrādījās, ka nekādas brīvpusdienas tomēr nesanāk, jo Vjetnamā jau kādu laiku plosās 2-ciparu inflācija, turklāt par lielāko daļu tūristiem sniegto pakalpojumu norēķini notiek dolāros, bet tādas mazas, bet nepieciešamas lietas kā krūze labas kafijas izmaksā gandrīz tikpat daudz kā pie mums. Tomēr jebkādā gadījumā kopējais ‘izmaksu/gandarījuma’ koeficients, apceļojot Vjetnamu, nav salīdzināms ar veco Eiropu.
Pirmā lieta, kas pārsteidz, jau ierodoties Vjetnamā, ir tas, ka kaut gan oficiāli tā skaitās sociālistiska valsts, tur valda vēl mežonīgāks kapitālisms kā pie mums. Jo jāmaksā ir par visu, t.sk. par tādām lietām kā skola un medicīna. Un tas nepavisam nav lēti, jo, piemēram, par vizīti pie zobārsta var mierīgi nākties samaksāt līdz pat divām minimālajām algām (~150 usd) vai pusi no labas menedžera algas. Tiesa gan, arī nodokļi nav lieli, turklāt tiem, kas saņem zem 200 dolāriem, nav jāmaksā vispār nekas. Iespējams šī iemesla pēc Vjetnamā oficiālais bezdarbnieku skaits ir ļoti mazs - 3%, jo cilvēki - pretēji eiropeiskajai pabalstu sistēmai - ir vairāk ieinteresēti strādāt nekā nestrādāt. Kaut gan ar to darba efektivitāti un intensitāti reizēm tā ir kā, situācija, kad 2u cilvēku darbu imitē 4 vai 5 ‘darbarūķi’, ir sastopama ik uz soļa.
Un kas ir interesanti, ka neskatoties uz visām nedienām - devalvācijām, inflāciju, minimālu sociālo aizsardzību - vidusmēra vjetnamiešus maz interesē tas, kas atrodas pie varas. Vismaz tāds iespaids radās parunājoties ar vietējiem - jā, pie varas ir komunisti, valdība par cilvēkiem nerūpējas, visiem valsts ierēdņiem ir ‘papildus ienākumi’, taču ko padarīsi, tāda dzīve.

VECAIS DRAUGS BURBULIS
Nedienas maz interesē arī ārzemju investorus, kas, ignorējot lielo birokrātiju un izplatīto korupciju, turpina iepludināt naudu Vjetnamas ekonomikā. Lielākā daļa investīciju tiek reālajai ekonomikai - ieguves rūpniecībai un ražošanai, tomēr apiets netiek arī Latvijas vecais paziņa - nekustamo īpašumu tirgus, kas varbūt vēl nav īsti sasniedzis Ķīnas līmeni, bet bruņojies ar kredītiem droši turpina soļot burbuļa teritorijā. Īpaši labi to var redzēt piejūras pilsētās, kur gar krastu stiepjas kilometriem garas jaunceltņu - viesnīcu un kūrortu - rindas. Līdzīga situācija ir arī lielajās pilsētās, kur apartamenti jaunajos projektos lielākoties tiek izpārdoti vēl pirms paši celtniecības darbi ir sākušies. Savukārt vietējās avīzes ir pilnas ar sludinājumiem un pārliecinošiem argumentiem, kāpēc nekustamā īpašuma cenas NEVAR nokristies. Kaut kur redzēta aina.
Tā visa rezultātā, šobrīd Vjetnamā ir vienas no dārgākajām nekustamo īpašumu cenām ne tikai Āzijā, bet visā pasaulē. Lielajās pilsētās – Hanojā un Hočiminā (Saigonā) - labās vietās zeme ir pat dārgāka nekā Londonā. Un tas viss valstī, kur minimālā alga ir 80 ASV dolāri, bet kas pelna virs 300-400 USD, tiek uzskatīti jau par turīgiem pilsoņiem.
Runājot par ārzemju investīcijām, nevar nepieminēt arī to, ka Vjetnamā praktiski nav importa preču. Ja arī kaut ko izdodas sameklēt, tās ir bezcerīgi dārgas pat pēc mūsu mērauklas. Grūti teikt, vai tāda ir valsts politika vai globālie ražotāji paši nevēlas tirgot savu preci Vjetnamā, taču fakts paliek fakts - 2u nedēļu laikā vienīgais ārvalstu alus, ko izdevās pamanīt, ir Heineken (un arī tas, pēc visa spriežot, tiek ražots uz vietas), bet no kosmētikas precēm ir pieejama praktiski tikai Nivea.

ČETRU PIRKSTU KOMBINĀCIJA
Valdības, kā jau visas valdības, protams cenšas cīnīties gan ar nekustamā īpašuma burbuli, gan ar inflāciju, bet nu īpašas sekmes nav manāmas. Tāpat kā visnotaļ neveiksmīga ir valdības cīņa pret ekonomikas ‘dolarizēšanos’ - dēļ tās pašas inflācijas praktiski jebkur tiek akceptēti ASV dolāri, un iedzīvotāji cenšas neturēt uzkrājumus vietējā valūtā, tā vietā pērkot zeltu vai nekustamo īpašumu.
Rezultāts ir klasiska un aizdomīgi labi pazīstama kombinācija : fiksēts kurss+inflācija+kredīti+nekustamā īpašuma bums. Un, lai gan visu valstu politiķi un valstoņi vienā balsī apgalvo (apgalvoja un apgalvos), ka viss būs labi, tieši šis faktors ir tas, kas attur investēt šajā valstī (biržas tikeris VNM). Jo reāli domājošajiem cilvēkiem ir visnotaļ skaidrs, ar ko tas viss parasti beidzas - latviski to sauc par dižķibeli.
Vjetnamas gadījumā šāda krīze būs arī liels pārbaudījums pie varas esošajai komunistu partijai, jo, lai gan šobrīd izskatās, ka visiem viss ir vienalga, Vjetnamas visnotaļ asiņainā vēsture un nesenie notikumi Ēģiptē un Lībijā rāda to, ka situācija var mainīties ļoti strauji.
Nemieru iespējamību Vjetnamā vēl vairāk palielina milzīgā kulturālā un ekonomiskā atšķirība starp ziemeļiem un dienvidiem. Lai arī šobrīd no ārpasaules Vjetnama lielākoties tiek uztverta kā vienotu valsts, faktiski tās ir divas valstis salikta kopā – eiropeiskā Dienvidvjetnama (par ko savulaik cīnījās amerikāņu koalīcija bēdīgi slavenajā Vjetnamas karā) un Ziemeļvjetnama, kur jau no laika gala ir jūtama komunisma skarbā elpa. Ne velti katrā valsts daļā ir sava akciju birža un savas populārākās vietējā alus šķirnes. Nemaz nerunājot par tādām grūti saprotamām ziemeļvjetnamiešu īpatnībām kā suņu gaļas ēšana vai tradīcija mirušā radinieka kapu pēc 3 gadiem atrakt, savākt kaulus, tos nomazgāt un apglabāt vēlreiz. Un jā – lielākā daļa kapu Ziemeļvjetnamā atrodas rīsu lauku vidū (un Vjetnama ir otrais lielākais rīsu eksportētājs pasaulē - sveiciens veģetāriešiem!).
Tā kā ar investēšanu Vjetnamā laikam nav vērts steigties, bet ierakstīt šo valsti blociņā kā potenciālo ceļojuma galamērķi var pilnīgi droši, jo nav daudz vietu, kur var vienlaikus redzēt gan mutuļojošo pilsētas dzīvi, gan pabaudīt neatkārtojamu dabu, gan arī labi atpūsties pie jūras.

PS Ja ir interese, neliela fotogalerija ir atrodama šeit. Ja interese ir pavisam liela, rekomendēju noskatīties aptuveni stundu garo TV raidījumu Top Gear Vietnam Special - uz vietas viss tiešām ir tā, ka atainots šajā raidījumā.
PS 2 Daži fakti :
- nacionālā valūta - dongs (1 USD = ~21′000 VND);
- minimālā alga - 80 USD;
- 1 litrs benzīna maksā 21′300 VND (cenu nosaka valdība);
- 1 pudele vietējā (0.33) maksā 12′000-13′000 VND veikalā un 20′000-25′000 VND bāros;
- citas cenas var redzēt šeit.

Komentāri

5 Responses to “Vjetnamas komunistiskais kapitālisms”

  1. Grieta
    aprīlis 14th, 2011 @ 16.55

    par šeit pieminētajām tradīcijām. nu… arī mūsu tradīcija taisīt kapos svētkus jeb kapusvētki, citiem šķiet visai padīvaina.

  2. Autors
    aprīlis 14th, 2011 @ 19.30

    Ir padīvaini, bet nu tomēr nav tik depresīvi kā ziemeļvjetnamiešiem, kas mēdz pat nolīgt par naudu cilvēkus, kas bērēs skaļi raud.

  3. Grieta
    aprīlis 15th, 2011 @ 14.38

    a ja pašiem nesanāk, ko citu darīsi? arī Krievijā ir profesionālās apraudātājas, ja kas :)

  4. Grieta
    aprīlis 15th, 2011 @ 14.39

    a, jā - tās apraudātājas “piestrādā” ne tikai bērēs, bet arī kāzās, jo pēc senas tradīcijas - tie nav nekādi svētki! tur jāraud!

  5. Olga
    maijs 27th, 2011 @ 21.56

    autoram paldies par interesantu rakstu!

Leave a Reply





PR-free

Šis ir blogs par ekonomiku, finansēm, investīcijām. Brīvs no korporatīvo ‘poļitruku’ un PR darboņu ietekmes.
This is a blog about Latvian economy. PR people-free.

RSS barotne

Meklēt