Jānis Ogsts

Latvijas akciju tirgus vēsture, 2. daļa

Publicēts | janvāris 13, 2011 |

Turpinot Latvijas akciju tirgus vēstures tēmu, šoreiz apskatīsim īso, taču visnotaļ interesanto laika periodu tūlīt pēc Bankas Baltija un neorganizētā tirgus sabrukuma - 1996-97. gadu. Tas ir laiks, kad tika ielikti pamati tam akciju tirgum, ko mēs redzam tagad. Un savā ziņā šo laika posmu var saukt par Latvijas akciju tirgus ‘zelta gadiem’, jo tik optimisma un entuziasma piepildītu periodu mūsu tirgus vēl pagaidām nav piedzīvojis un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nepiedzīvos.

Likumdošana

Darbs pie Latvijas vērtspapīru tirgus regulējošās likumdošanas uzsākās vēl neorganizētā tirgus uzplaukuma laikā - tā 1994. gadā tapa dokuments ar nosaukumu ‘Vērtspapīru tirgus koncepcija’, kuram drīz vien (1995 g. 24. augustā) sekoja arī galvenais dokuments - ‘Likums par vērtspapīriem’. Šis likums reglamentēju visu vērtspapīru tirgus dalībnieku – biržas, depozitārija, uzraudzības iestāžu, starpnieku un investoru uzdevumus un pienākumus, un faktiski ielika tiesisko bāzi tam tirgum, ko mēs redzam tagad.
Nedaudz agrāk - 1993. gada 7. decembrī - tika nodibināta Rīgas Fondu birža (RFB), kas turpmāko gadu laikā sadarbībā ar Francijas kolēģiem ieviesa t.s. Eiropas tirdzniecības un norēķinu sistēmu.
Privatizācija
Tomēr, lai akciju tirgus varētu normāli funkcionēt, tam bija vajadzīga ‘prece’ – akcijas. Un te nu talkā nāca viens no vispretrunīgāk vērtētajiem procesiem Latvijas vēsturē – privatizācija. Pirmais privatizācijas posms sākās 1992. gadā līdz ar likuma ‘Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību’ pieņemšanu. Saskaņā ar šo likumu, jebkura fiziska vai juridiska persona 3 mēnešu laikā pēc uzņēmuma iekļaušanas privatizējamo objektu skaitā varēja sagatavot privatizācijas projektu un iesniegt to ministrijai, kuras pārziņā atrodas privatizējamais uzņēmums. Ministrija izvērtēja projektu, kā arī alternatīvos projektus (ja tādi bija), un pēc apstiprināšanas iesniedza Ekonomikas ministrijai. Ja abas ministrijas apstiprināja attiecīgos privatizācijas projektus, tas kļuva par oficiālu dokumentu, saskaņā ar kuru noritēja privatizācija. Kopumā, saskaņā ar šo likumu, laika periodā no 1992. - 1994. gadam tika privatizēti 256 valsts uzņēmumi ar kopējo vērtību 70.1 miljons latu.
Atšķirīgi no vispārējās kārtības notika banku privatizācija. To, saskaņā ar speciālu likumu, veica parlamenta izveidota komisija. Šīs privatizācijas rezultātā no 49ām ‘Latvijas Bankas’ nodaļām tika izveidotas 8as banku akciju sabiedrības, 11 banku nodaļas tika pārdotas izsolē Latvijas komercbankām, atlikušas nodaļas tika apvienotas vienā komercbankā - ‘Unibanka’. Arī lauksaimniecības un lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumu privatizācija noritēja Zemkopības ministrijas noteikumiem.
Kopumā, kā jau var nojaust, šis privatizācijas posms izcēlās ar nepārskatāmību, ierobežotu pretendentu skaitu un pat zināmu slepenību. Turklāt tas noveda pie tā, ka tika privatizēti tikai labie un perspektīvie uzņēmumi, savukārt lielie problemātiskie uzņēmumi, kuriem privatizācija bija nepieciešama visvairāk - ‘RAF’, ‘RRR’, ‘VEF’, ‘RVR’ utt. – tika vienkārši atstāti pašplūsmā.

Lai labotu situāciju 1994. gadā tika pieņemts jauns likums un tika nodibināta “Privatizācijas aģentūra” (PA), kas kļuva galvenā valsts īpašuma objektu privatizācijas izpildinstitūcija. Šajā pašā laikā apgrozībā parādījās arī privatizācijas sertifikāti (PS), kas kļuva par galveno instrumentu akciju iegādei pirms to iekļaušanas biržā.

Sertifikāti

Privatizācijas sertifikāti (kas apgrozībā atrodas vēl joprojām) ir tāds dīvains instruments, ko piešķira katram Latvijas iedzīvotājam atkarībā no šeit nodzīvotajiem gadiem, un ar kuru palīdzību bija iespējams privatizēt nekustamo īpašumu, kā arī nopirkt akcijas. Kopumā tika emitēti vairāk nekā 100 miljonu sertifikātu, kura katra nominālvērtība tika noteikta 28 lati.

Sākotnēji ar PS nevarēja brīvi tirgoties, taču, kad to atļāva - 1994. gada jūlijā - tirgus cena bija stipri zem nomināla (ap 2.00-3.00 LVL) un, pretēji optimistiskajām politiķu prognozēm, nominālu tā arī nesasniedza (PS cenu dinamiku sk. zemāk).

Jāpiebilst, ka tirdzniecība ar PS jau no paša sākuma bija ļoti aktīva – tā, piemēram, laika periodā no 1994. gada novembrim līdz 1995. gada martam vidējais darījumu apjoms bija nepilni 500 tūkstoši LVL dienā (vid. cena bija ap 2.40 LVL). Lielie darījuma apjomi izskaidrojami ar to, ka vairums iedzīvotāju diez ko neticēja jaunajam instrumentam un centās to pie pirmās izdevības realizēt - apmainīt pret ‘īstu’ naudu.  Papildus tam ar laiku parādījās runas, ka visus sertifikātus līdz termiņa beigām nemaz nebūs iespējams izmantot, jo nepietiks objektu, ko privatizēt. Šādas negatīvās ažiotāžas iespaidā arī 1995. gadā tika sasniegta vēsturiski zemākā PS cena - 0.50-0.70 LVL.

Galvenie sertifikātu uzpircēji bija lielie investori, kam bija pieejami brīvi naudas līdzekļi un kas saprata, ka tekošā PS cena ir neadekvāta un, ka agri vai vēlu tos būs iespējams realizēt par daudz labāku cenu. Un tā arī galu galā notika - nekustamā īpašuma plaukuma gados pieprasījums pēc PS strauji pieauga, un to cena ātri vien pārsniedza 10 LVL robežu (cenas maksimums tika sasniegts 2007/08g. - 23-25 LVL/gab).

Akciju publiskais piedāvājums par sertifikātiem

Vēl daļa investoru (t.sk. ārzemju) pirka PS ar mērķi piedalīties gaidāmajās valsts uzņēmumu privatizācijās, taču te rezultāti vairs nebija tik viennozīmīgi pozitīvi. Jo uzņēmumu privatizācija notika pēc publisko izsoļu principa, resp. galējā sertifikātu atprečošanas cena bija atkarīga no tās cenas par kādu akcijas tika iegādātas publiskajā piedāvājumā. Sekojošajā tabulā var redzēt šobrīd biržā tirgoto vadošo uzņēmumu izsoļu cenu, vidējo cenu biržā pēdējo 3 gadu laikā un (teorētisko) cenu par kādu ir realizēti sertifikāti.*


Kā var secināt no tabulas, izdevīgākie sertifikātu ieguldījumi ir bijuši ‘Olainfarm’ un ‘Latvijas Kuģniecības’ akcijas (ja tiek ņemta minimālā cena - tad ‘Latvijas Kuģniecība’ un ‘Latvijas Gāze’). Interesanti, ka, ja publiskajā piedāvājumā iegūtās ‘Olainfarm’ akcijas pārdeva pa to maksimālo cenu 1997. gadā - LVL 4.95, viena sertifikāta pārdošanas cena būtu 90 latu.
Datus par visiem publiskajiem piedāvājumiem, var apskatīties šeit, taču tendence bija diezgan izteikta - ar katru nākamo publisko piedāvājumu cena bija augstāka, jo investori, baidoties no tā, ka varētu beigties sertifikātu izmantošanas termiņš, centās atbrīvoties no saviem sertifikātiem un akciju pirkšanas uzdevumos uzrādīja atlases cenu (kas nozīmēja to, ka viņi ir gatavi pirkt akcijas par jebkādu cenu). Šajā gadījumā publiski piedāvāto uzņēmumu akcijas tika nopirktas par augstu cenu, jeb no investora redzes viedokļa - lēti tika pārdoti sertifikāti. Situācija nedaudz pamainījās pēdējās izsolēs 2002. gadā, kad lielā ažiotāža jau bija garām un arī kopumā Latvijas akcijas tobrīd atradās savā ‘lētajā’ fāzē.

Kopumā ideja par uzņēmumu privatizēšanu par sertifikātiem bija laba, tomēr traucēja tas, ka liela daļa no piedāvātajiem uzņēmumiem bija mazi un specifiski. Turklāt par sertifikātiem pārdoto akciju skaits bija salīdzinoši neliels - maksimums 25%, jo parasti aptuveni 50% akciju paketes piederēja stratēģiskajam investoram un vēl aptuveni 20-25% pienākas uzņēmumu darbiniekiem.

Attīstība
Privatizācijas uzsākšana deva stimulu straujai akciju tirgus attīstībai. Jau 1995.gada 25.jūlijā notika pirmā tirdzniecības sesija Rīgas fondu biržā, kurā tika kotētaa valsts parādzīmea B-1 un četru privatizēto uzņēmumu - ‘Kaija’, ‘Rīgas Alus’, ‘Saldus Naftas bāze’, ‘Vitransauto’ - akcijas. 1995. gada beigās biržā tirgojās jau 16 uzņēmumu akcijas, bet 1996. gada 16. Janvārī tiek uzsāktas ‘Unibankas’ (šobrīd SEB banka) akciju kotēšanas – šis vērtspapīrs uz vairākiem gadiem kļuva par izteiktu tirgus līderi.

Sākotnēji tirdzniecības sesijas notika 1 reizi nedēļā - otrdienās, tad pakāpeniski dienu skaits tika palielināts, un sākot ar 1997. gada 3. februārī tirdzniecības sesijas notika jau katru dienu, bet 3. novembrī tika uzsākta nepārtrauktā vērtspapīru tirdzniecība par mainīgām cenām – līdz tam cena tika fiksēta vienu reizi dienā.

Arī vērtspapīru brokeru komforts šajā laikā tika ievērojami uzlabots, jo tika ieviesta sistēma, kas ļāva tirgus dalībniekiem strādāt no saviem ofisiem. Pirms tam brokeriem, neatkarīgi no laika apstākļiem, 2reiz dienā bija jādodas uzmundrinošā pastaigā uz fondu biržu (vienreiz, lai iesniegtu pirkšanas vai pārdošanas uzdevumus un otreiz, lai saņemtu rezultātus).

Starp citu, kļūt par brokeri tolaik nebija nemaz tik vienkārši, jo atšķirībā no mūsdienām, tam bija nepieciešama licence, kuru varēja saņemt noliekot 2vus nebūt ne vieglus pārbaudījumus  - Vērtspapīru Tirgus Komisijas (tagad FKTK) eksāmens bija pārpilns ar jautājumiem un aprēķiniem, savukārt biržas eksāmens bija uzmeistarots tik sarežģīts, ka to ar pirmo reizi nespēja nokārtot neviens pretendents. Turklāt viena kolorīta toreizējā biržas amatpersona solīja eksāmenu padarīt vēl sarežģītāku un ieviest regulāras pārbaudes (par laimi viņa plāns neīstenojās). Toties biržas ziemassvētku ballēs vairākus gadus pēc kārtas muzicēja grupa Prāta Vētra, kuras ofiss atradās biržas ēkā.

Eiforija

Šajā laikā strauji pieauga arī praktiski visi Latvijas akciju tirgu raksturojošie rādītāji - tā gada laikā RFB kotēto uzņēmumu skaits pieauga gandrīz par 50% - no 34 gada sākumā līdz 50 uzņēmumiem gada beigās, tirgus kapitalizācija palielinājās par 136 % - no 84.19 miljoniem latu 1996. gada nogalē līdz 198.81 miljonam latu 1997. gada beigās, bet RFB kotēto vērtspapīru apgrozījums RFB sasniedza 49 miljonus latu (1996. g. - 6.98 miljoni latu).

1997. gada augustā notika arī pirmais IPO (sākotnējais akciju piedāvājums) – apdrošināšanas akciju sabiedrība Balta investoriem piedāvāja 6% (jeb 200 000) no uzņēmuma kapitāla. Vienas akcijas pārdošanas cena tika noteikta 1,75 Ls. Lieki teikt, ka interese bija milzīga – pieprasījums pārsniedza piedāvājumu 70 (!) reizes. Pirmā biržā noteiktā cena bija 3.25 LVL, bet pēc dažām nedēļām AAS Balta akcijas maksāja jau nepilnus 8 latus. ‘Balta’ bija pirmais privātais uzņēmums, kas ienāca biržā, drusku vēlāk - 1998. gada pavasarī - tai pievienojās ‘Gutta’, ‘Hansabank’ un ‘Rīgas Komercbanka’ akcijas. ‘Hansabank’ bija pirmais (un arī pēdējais) Rīgas Fondu biržas sarakstos iekļautais ārvalstu emitents.

Visvairāk tirgoto akciju ziņā nepārspēts līderis palika ‘Unibankas’ akcijas, kuras veidoja aptuveni trešo daļu RFB apgrozījuma (sk. tabulu zemāk). Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo ‘Unibanka’ tika privatizēta bez stratēģiskā investora un apgrozībā atradās relatīvi daudz akciju. Līdzīgu iemeslu pēc starp visvairāk tirgotajām akcijām bija arī konditorijas uzņēmuma ‘Staburadze’ akcijas. Starp citu, daudzi ārzemju investori - acīmredzot dēļ galotnes nosaukumā - domāja, ka Staburadze ir gruzīnu uzņēmums.

Tirgus aktivitāte veicināja arī akciju cenu kāpumu. Sevišķi straujš cenu pieaugums bija 1997. gada janvārī, kad akciju cenas 3 nedēļu laikā uzkāpa par 73% (!). Ārzemju investori - pamatā no Igaunijas - bija gatavi pirkt jebko un par jebkādu cenu, tāpēc tolaik akciju tirgū nepelnīja tikai slinkais. Savu augstāko vērtību ‘RICI’ indekss (rādītājs, kas atspoguļo RFB visaktīvāk tirgoto akciju cenu izmaiņas) sasniedza 12. septembrī - 1015 punkti (jeb par 143% vairāk nekā 1997. gada 2. janvārī). Otrs indekss, uz kapitalizāciju balstītais DJRSE, kura aprēķins sākās 1996. gada 2. aprīlī ar bāzes vērtību 100, šajā laikā pirmo reizi pārsniedza 500 punktu līmeni. Un, lai gan gada beigās, lielā mērā pateicoties kritumam Igaunijas fondu tirgū, arī Rīgā akciju cenas sāka kristies, 1997. gada beigās ‘RICI’ indekss bija par 77% augstāks nekā gada sākumā.

Tomēr, lai gan Latvijas akciju tirgus 1997. gadā piedzīvoja ievērojamu progresu, kopējā Baltijas tirgū Latvija, līdzīgi kā tagad, atradās atpalicēju lomā. Praktiski visi rādītāji, ja neskaita indeksa pieaugumu, Latvijai bija sliktāki nekā Igaunijai un Lietuvai. Tā uz 1997. gada beigām RFB tirgus kapitalizācija (uzņēmumu kopējā tirgus vērtība) bija aptuveni 6 reizes mazāka gan par Lietuvas, gan par Igaunijas tirgus kapitalizācijām. Bet apgrozījums RFB, lai gan gada gaitā pieauga vairāk nekā 6 reizes, tomēr bija 33 (!) reizes mazāks nekā Tallinas Fondu Biržā, un 4.6 reizes mazāks nekā Lietuvas biržā. Vienīgi kotēto kotēto uzņēmumu skaita ziņā RFB apsteidza Igauniju, taču te ir jāņem vērā katras valsts fondu biržas stratēģija. Tallinas Fondu birža savu darbību uzsāka visvēlāk (1996. gada jūnijā), tās sarakstos tika iekļautas maz, bet ļoti labu uzņēmumu akcijas - 5 Igaunijas vadošās bankas un tādi pazīstami uzņēmumi kā ‘Kalev’ un ‘Norma’. Lietuvas Nacionālā Fondu Birža tika nodibināta jau 1992. gadā, un tā jau sākotnēji centās iekļaut savos sarakstos pēc iespējas vairāk uzņēmumu akciju.

Taču neskatoties uz visu, tirgus dalībnieku noskaņojums 1997. gada nogalē bija pozitīvs, jo nākamais - 1998. gads solīja veselu rindu ar biržā iekļautiem jauniem, lieliem uzņēmumiem, bet gada beigu akciju cenu kritums tika uztverts kā ilgi gaidītā, ‘veselīgā’ cenu korekcija.

PS

^^ Visa cipariskā informācija no NasdaqOMX Riga (RFB) un Ekonomika ministrijas arhīviem.

*Tabulas pirmajā ailē ir norādīta cena, par kādu akcijas tika pārdotas publiskajā piedāvājumā (atlases cena, izteikta tā sauktajos sertifikātu latos), otrajā un trešajā ailē ir akcijas min un max cena biržā pēdējo 3 gadu laikā, bet trešajā ailē - cena par kādu investors nosacīti pārdod savus sertifikātus. Šo procesu labāk var izskaidrot ar piemēra palīdzību. Ja investoram pieder 100 sertifikāti ar kopējo nominālvērtību 2800 lati, publiskajā piedāvājumā viņš nopērk 1818 ‘Olainfarm’ akcijas (2800 : 1.54 (atlases cenu), kuras pēc tam biržā pārdod par maksimālo cenu - LVL 3.14. Rezultātā investors saņem 5708.52 latus jeb 1 sertifikātu pārdod par 57.09 latiem.

Komentāri

3 Responses to “Latvijas akciju tirgus vēsture, 2. daļa”

  1. meladze
    janvāris 13th, 2011 @ 14.29

    cik tad ārzemju investoru zina, ka -adze ir gruzīnu izskaņa? :) tā varēja domāt tikai bijušie PSRS iedzīvotāji.

  2. Autors
    janvāris 13th, 2011 @ 15.00

    Zināja, un tādi bija pat vairāki, pats esmu ar to sastapies un arī igauņi regulāri par to hihināja. Tiesa gan, daži no tiem domāja, ka nosaukums radies no kāda iebraucēja-gruzīna, kas šeit kaut kad nodibinājis konditoreju.

  3. Jānis D.
    janvāris 18th, 2011 @ 13.46

    Interesanti būtu apskatīt tos eksāmenus ko uzdeva tā laika FKTK un birža :D

Leave a Reply





PR-free

Šis ir blogs par ekonomiku, finansēm, investīcijām. Brīvs no korporatīvo ‘poļitruku’ un PR darboņu ietekmes.
This is a blog about Latvian economy. PR people-free.

RSS barotne

Meklēt