Jānis Ogsts

Ekonomikas ’sildīšana’

Publicēts | augusts 16, 2010 |

Viena no populārākajām idejām kā pieveikt krīzi visus šos gadus ir bijusi ‘ekonomikas sildīšana’. Pie mums šo domu galvenokārt ir propagandējuši Latvijas Bankas pārstāvji (atcerēsimies ekonomikas glābšanu ar ēku siltināšanas megaprojektu), taču arī tagad - priekšvēlēšanu gaisotnē - to itin bieži piemin gan ekonomikas ministrs, gan arī citi politiķi. Pasaulē šī ideja arī nav sveša, tik sauc to savādāk – par ‘ekonomikas stimulēšanu’ un parasti ar to saprot nevis ēku siltināšanu, bet gan naudas iepludināšanu ekonomikā. Kaut arī uz papīra pati ideja izskatās labi, dzīvē, kā jau tas bieži mēdz būt, viss ir savādāk.

KEINSA ĒNA

Ideja par ekonomikas stimulēšanu no valsts puses krīzes apstākļos nāk no slavenā ekonomista Dž.M.Keinsa. Pats Keinss bija svēti pārliecināts par to, ka, ļoti pacenšoties, viņš var rast risinājumu jebkurai problēmai, un šo pašu pārliecību viņš attiecināja uz valdībām, kas, viņaprāt, varētu paglābt valsti no krīzēm, ko ik pa brīdim rada privātā sektora pieļautās kļūmes.
Reālajā pasaulē gan, kā izrādījās, teorija darbojas ne pārāk veiksmīgi. Jo, pirmkārt, kā rāda dzīve, maz ir tādu valstu, kas labajos laikos pamanās uzkrāt līdzekļus nebaltām dienām. Otrkārt, ja arī šādi līdzekļi tiek uzkrāti, tad tie parasti ir nepieciešami paša valsts aparāta uzturēšanai, jo ekonomiskā lejupslīde neizbēgami nes sev līdzi arī samazinājumu budžeta ienākumos.
Šo procesu mēs ļoti labi varam novērot arī Latvijā, kur krīzes smagumu sekmēja tieši dramatiskais nodokļu ienākumu kritums un pilnīgs uzkrājumu trūkums. Attiecīgi tas nozīmē arī to, ka Latvijas gadījumā runas par ekonomikas sildīšanu ir vairāk jāuztver kā darbošanās imitāciju, jo naudas, ko tērēt, vienkārši nav.
Runājot par citām krīzes skartām valstīm, tās pamanījās atrast risinājumu, ko Keinss nebija minējis savos darbos - tās AIZŅEMĀS līdzekļus ekonomikas stimulēšanai. Un šo valstu vadītājus nemulsināja tas, ka pašreizējas krīzes galvenais iemesls ir tieši tas, ka pasaulē ir pārāk daudz parādu.

CEĻŠ UZ ELLI
Īstermiņā tas šķietami nostrādāja, ekonomikas kritumu pagājušajā gadā izdevās apturēt. Taču, ja skatās ilgtermiņā, bilde sāk krāsoties pavisam citās krāsās :

Šis jaukais grafiks, ko, visticamāk, nevarēs atrast nevienā mācību grāmatā vai centrālo banku interneta mājaslapās, rāda to, cik lielu pienesumu valsts ekonomikai dod katrs nākamais aizņemtais dolārs (gan privātais, gan valsts). Līkne nav visai iedvesmojoša - vēl 60-tajos gados ASV katrs aizņemtais dolārs pievienoja 3 dolārus pie valsts IKP, tad pakāpeniski šis rādītājs sāka samazināties un šobrīd, visticamāk, tas jau ir negatīvs (vai drīz būs tāds).
Reālajā dzīvē tas nozīmē to, ka katrs nākamais aizņemtais dolārs šobrīd patiesībā velk ASV ekonomiku uz leju nevis dod tai pienesumu. Atbilde šim paradoksam slēpjas tādā jēdzienā kā parādu produktivitāte – šobrīd ekonomisti runā tikai par parādu apjomu, taču daudz svarīgāka ir to kvalitāte jeb, citiem vārdiem sakot, cik racionāli kredīti tiek izmantoti. Tā nu ir sanācis, ka pēdējos 10-20 gados neproduktīvo parādu apjoms ir dramatiski pieaudzis un tāpēc nav nekāds brīnums, ka globālā ekonomika stagnē, katra nākamā krīze ir arvien lielāka un katra nākamā ekonomikas glābšanas (sildīšanas) programma dod arvien niecīgāku atdevi. Ne velti daudzi neatkarīgie ekonomisti šo procesu pielīdzina alkoholisma ārstēšanai ar jaunu alkohola devu, bet bijušais Eiropas Savienības vadītājs un Čehijas premjers Mireks Topolaneks ASV triljonu vērto ekonomikas stimulēšanas plānu reiz pat nosauca par ceļu uz elli. Tas arī nozīmē, ka SVF kredīta izraisītā Latvijas ekonomiskā atvasara visticamāk drīz būs galā, jo - būsim godīgi - varbūtība, ka Latvijas gadījumā augstāk redzamais grafiks būs savādāks, ir visai niecīga.

NEIEJAUKŠANĀS IEGUVUMI

Tomēr labā ziņa ir tāda, ka vismaz Latvijas apstākļos ir lietas, ko valsts var darīt, lai uzlabotu šo situāciju, un tas ir : darīt savus darbus un pēc iespējas mazāk jaukties privātajā sektorā, ļaujot uzņēmējiem strādāt bez visādām programmām, atbalstiem, ideju ģenerēšanām par to, kas būs Latvijas nokija utt. Viss, ko Latvijā vajag izdarīt, ir samazināt birokrātiju un padarīt nodokļus draudzīgākus tieši privātajam sektoram.
Un te pat nav runa par nodokļu samazināšanu (kas pašreizējos apstākļos nav reāli), ir gana daudz citu veidu kā panākt rezultātu. Piemēram, pavisam nesen sameistarotais šķībais putnu būrītis ar nosaukumu likums par kapitāla pieauguma nodokli. Varbūt šis nav tas svarīgākais nodoklis, jo neskar visus iedzīvotājus, taču tas ir diezgan klasisks paraugs tam, kādam nevajadzētu būt nodoklim – tas ir neskaidri definēts, tā administrēšana aizņem daudz laika (atskaites jasniedz reizi mēnesī (!)), ieguvums naudas izteiksmē ir niecīgs un visbeidzot tas ir arī izteikti nedraudzīgs aktīvajiem investoriem, jo par peļņu nodoklis tiek iekasēts uzreiz (reizi mēnesī), bet potenciālie zaudējumi tiek segti kaut kādā tālā nākotnē. Sakārtot šo mazo nodokli jau būtu ekonomikas sildīšana. Jo mazie investori – privātpersonas, kas ar šāda likuma ieviešanu faktiski tiek iznīcināti kā suga, ir viens no vietējā akciju tirgus pamatiem. Savukārt vietējais akciju tirgus agri vai vēlu būs vieta, kur uzņēmēji piesaistīs kapitālu savām idejām un kur valsts pati mēģinās pārdot savus uzņēmumus.
Un tamlīdzīgu nodokļu, likumu, noteikumu pie mums ir pietiekami daudz. Ne velti pasaules valstu konkurētspējas reitingos Latvija regulāri atrodas visnotaļ zemās vietās, zem Lietuvas un Igaunijas. Arī Pasaules Bankas gatavotajā ikgadējā apskatā ‘Doing Business‘ ir redzams, ka Latvijai ir liels potenciāls uzlabot uzņēmējdarbības vidi (jo īpaši darbaspēka jomā).
Kas zin, varbūt mums palīdzētu tas, ka Saeimas un valdības atalgojums tiktu piesaistīts Latvijas vietai kādam no šiem reitingiem? Jo vismaz lielo partiju priekšvēlēšanu programmās starp ekonomikas sildītājiem, nācijas glābējiem, cīnītājiem pret oligarhiem, miljonu jaunu darbavietu radītājiem tā arī nav manāms neviens, kas stāvētu ar abām kājām uz zemes un spētu paveikt šķietami mazas, bet visiem vajadzīgas lietas.

Komentāri

14 Responses to “Ekonomikas ’sildīšana’”

  1. Rumsfeld
    augusts 16th, 2010 @ 17.47

    Āmen! Vēl viena labā ziņa, ka Latvijas tautas kalpiem nav naudas, lai uzsāktu savu ekonomikas sildīšanas programmu. Domājams, ka ilgtermiņā būsim tikai ieguvēji no tā, ka SVF neļāva viņiem izšķiest naudu neefektīvai ekonomikas stutēšanai.

  2. Raivis
    augusts 17th, 2010 @ 23.48

    Kāds tas grafiks būtu Latvijas latam?
    (līdzīgi kā ar ASV) Sliktākajā gadījumā, katrs iedotais lats samazina valsts IKP vai arī nedod pienesumu, tas liek secināt, ka SVF aizdevumu atdot būs grūti, nāksies aizņemties un pārfinansēt vecos kredītus. Praktiski iekuļamies aizvien lielākos parādos.

  3. Autors
    augusts 18th, 2010 @ 9.59

    Tīri subjektīvi man ir sajūta, ka Latvijas parādi kļuva neproduktīvi ap 2004-05. gadu, kad sākās NĪ bums. Tiesa gan dēļ inflācijas uzpūstā IKP ciparos tas iespējams neparādītos. Un toreiz arī relatīvais parādu apjoms bija salīdzinoši mazs, tas ir tagad ar šo SVF aizdevumu mēs esam tā pa īstam iekāpuši parādu slazdā - saskaņā ar LB aprēķiniem 2011. gadā procentos Latvija maksās 307 milj. latu, kas ir 1.5 reizes vairāk nekā Izglītības un zinātnes ministrijas budžets. Un tālāk būs vēl vairāk :
    http://www.bank.lv/images/img_lb/sapinfo/latvian/prese/ppt/PK_150710_9.pdf

    Tā kā kamēr šie parāda cipari nesamazinās par kaut kādu vērā ņemamu izaugsmi mēs varam aizmirst.

  4. Vaards
    augusts 19th, 2010 @ 14.17

    Parādu kvalitātei, protams, ir nozīme, bet autors pats par to aizmirst sava komentāra pēdejā teikumā.

    Piemēram, normāls āfrikānis var paņemt kredītā miljonu, uzbūvēt nelielu meža ceļu līdz dimantu raktuvēm, izrakt dimantus par 100 miljoniem piecu gadu laikā - šeit faktiski būtu vienalga cik % tas parāds, kāds atdošanas grafiks, cik āfrikas skolu izmaksu apjomos mērāms.

    Tomēr, ja āfrikānis paņem miljonu dolāru, 90% nozog un noglabā depozītā tajā pat bankā kurā aizņēmies, tos pārējos 10% samaksā caur aizņēmumu banku ieroču iegādei, tad parāds palielinās, bet efekta nekāda.

    Latvijas variantā ir tieši tas pats, ka ar dimantiem. Tas ir, ir iespējas augšminēto teoriju neņemt vērā, jo ekonomisti vienmēr operē ar buržuāzijas globālajām teorijām.

    Latvijas miniatūrājā sistēmā ir pieejami ES fondu miljardi, kur valsts maksā 25% no summas, bet EU 75%. Attiecīgi aizņemamies naudu PB u.t.t. un būvējam infrastruktūru. Tā nauda nonāk vietējos strādnieku makos, vietējā pārtikā, un vēl tīrā veidā tiek uzvārīts nenormāls čungurs - tie 75% no eiropas finansējuma.

    Bet, redzies, šeit vairs nevar tik smuki ielikt kabatā skanošo un attiecīgi Rīgas Domes korumpanti izdomā paņemt kredītu dienvidu tilta celtniecībai un celt to paši:

    1. Dēļ ilgtermiņa investīciju izmaksām summa dubultojas.
    2. Dēļ tā, ka to ceļ pilsētas teritorijā, nevis kaut kur iepretim krustpils ielas izejai uz maskavas ielu, pieaug izmaksas un attiecīgi jāmaksā no pašvaldības nevis 25% par daudz lētāku risinājumu (kas atslogotu arī esošo slāvu apli un nebūtu visa satiksme jāsavelk vienā punktā, attiecīgi būvējot nenormāli dārgus karuseļus) pārējo sedzot no EU naudas.

    Jau šāds vien piemērs parāda, ka pasākums neloģiskas rīcības dēļ sanāk daudzdesmit reizes pārmaksāts, kur pārmaksātā nauda nevis apgrožās vietējā ekonomikā, bet aiziet Vācu bankai un tiek nelietderīgi izniekota. Aizņemies atbildīgi, kā teikt.

  5. Lasītājs
    augusts 19th, 2010 @ 15.36

    Jauks vienas publikācijas fragments: http://www.treideri.lv/zinas/vai-jums-ir-zelts-1908.php

    p.s. vairāk gan iederētos pie raksta “Parāds nav brālis”

  6. Vaards
    augusts 19th, 2010 @ 17.24

    Atnācu mājās, atradu linku ko nesen biju lasījis. Arī par tēmu:

    Can the Nation stimulate its way to prosperity?
    http://dallasfed.org/research/eclett/2010/el1008.html

  7. Vaards
    augusts 19th, 2010 @ 17.36

    Par lasītāja citātu no krāšņās populisma uzrunas man ir dalītas domas.

    No vienas puses vēsturiskais paradums uzskatīt zeltu par vērtību varētu arī darboties.

    Bet no otras puses - zelts bija unikāls līdzeklis lai apmainītu kartupeļus pret pakaviem un cirvi.

    Tagad var sanākt tā, ka zeltu neviens neņems pretim. Tam pēc būtībsa nav nekādas reālas vērtības.

    Un hiperkrīzes gadījumā tā vērtība iesākumā kritīs noteikti - būs vecais scenārijs ar brīvo līdzekļu trūkumu, parādus būs jāatdod, attiecīgi tiks izsūkta nauda no investīcijām, zelta u.t.t

  8. Autors
    augusts 19th, 2010 @ 18.09

    Par zeltu jau senāk šajā bloga tika runāts, tas tiešām ir bīstams instruments, kas tā pa īstam nostrādā tikai situācijās, kad ir bailes par finansu sistēmas krahu. Normālā situācijā (kādā cilvēce pavada 90% laika) zelts ir draņķīga investīcija. Savukārt pilnīga kraha gadījumā arī visticamāk ar to zeltu neko nevarēs iesākt, būs jārok zemē, kā to kara laikā darīja mūsu vectēvi.

  9. Autors
    augusts 19th, 2010 @ 18.22

    Runājot par ES fondiem, man ir tādas dalītas sajūtas. Ir skaidrs, ka tos nevajag privātajā sektorā, jo tas kropļo normālu konkurenci. Lielie infrastruktūras objekti varētu būt savādāk - ja jau ir tādi vācieši vai franči, kas gatavi to naudu uzsaukt, būtu jāizmanto. Cits stāsts vai tas pašiem ES donoriem ir izdevīgi, bet nu tā jau vairs nav mūsu problēma.

  10. Autors
    augusts 31st, 2010 @ 10.09

    Uhh, beidzot var atslābt, Latvijas nokija ir atrasta - tas ir Latvijas Balzāms! :
    Министр: Latvijas Balzams — это латвийская Nokia
    http://www.telegraf.lv/news/premyer-i-ministr-razdali-eksporteram-diplomy

  11. Autors
    septembris 24th, 2010 @ 9.44

    Atrasta vēl viena Latvijas nokija :
    http://db.lv/r/331-pasaule/229178-graikste-airbaltic-ir-latvijas-nokia

    Kas ir interesanti, ka AirBaltic, ja ne gluži Nokia, bet tomēr ir liels Latvijas sasniegums. Un tā vietā, lai to atbalstītu, valsts dara visu, lai bremzētu šī uzņēmuma attīstību. Ja jau tu neesi spējīgs ietekmēt uzņēmuma darbību (kā to atzīst paši valstoņi), tad pārdod savas daļas un nodarbojies ar lietām, kas ir tiešā valsts pārziņā. Nevis pirmsvēlēšanu cīņā centies noēst otru akcionāru, vai nogremdēt uzņēmumu ar tiesvedībām (Lidostas gadījums).
    Nekā savādāk kā par ‘ekonomikas saldēšanu’ es to visu nosaukt nevaru.

  12. x5
    septembris 24th, 2010 @ 9.58

    pārdot airbaltic būtu tikai loģiski, taču pārdodot tā zaudē nacionālās aviosabiedrības statusu un tas uzreiz pārvelk svītru daudziem iesāktajiem projektiem…nezinu nianses, bet izskatās ka investoriem ieneteresantākas varētu būt tieši flika akcijas…

  13. Autors
    septembris 24th, 2010 @ 10.05

    Hmm, varbūt kāds var paskaidrot, kādi plusi īsti ir nacionālās aviosabiedrības statusam. Valsts garantijas, priekšrocības lidostā vai kas tml?
    Bet nu anyway, ir n-tie citi veidi, kā atrisināt šo pašreizējo konfliktu - pārdot akcijas daļēji, pārslēgt jaunu līgumu ar Fliku utt.
    Runājot par Fliku, viņš ir tas, kas visu to Airbaltic pasākumu pacēla, ja notiek pārdošana, tad viņa vietā jānāk vismaz tikpat nopietnam investoram (nevis mazajiem biržas spekulantiem).

  14. NMP
    septembris 24th, 2010 @ 14.46

    Cik nu es saprotu, tad starptautisko aviosatiksmi regulē valstu divpusējie līgumi. Nevienai valstij jau īstenība nevajag, lai kaut kas lieks pa gaisu lidinātos, tāpēc galvenokārt uz savstarpējas apmaiņas principa aviosatiksmē piedalās valstīm pilnīgi vai daļēji piederošas aviokompānijas. Eiropas Savienībā, zināms, ir “open sky” princips - ES lidsabiedrības savienības ietvaros var lidot, kur grib, bet ārpus ES privātajām aviokompānijām nav īpaši ko darīt.

Leave a Reply





PR-free

Šis ir blogs par ekonomiku, finansēm, investīcijām. Brīvs no korporatīvo ‘poļitruku’ un PR darboņu ietekmes.
This is a blog about Latvian economy. PR people-free.

RSS barotne

Meklēt