Jānis Ogsts

Parāds Nav Brālis

Publicēts | septembris 10, 2009 |

Krīze laikam būs viens no visvairāk pieminētajiem vārdiem pēdējā gada laikā - par to runā visā pasaulē. Tagad, kad beidzot krīzes dzelžainais tvēriens ir nedaudz atslābis, rodas daudz jautājumu, kāpēc tad īsti tāda krīze radās un kas pie tā vainīgs. Atbilde uz šo jautājumu ir vienlaikus vienkārša un sarežģīta – pasaulē ir pārāk daudz parādu.
.
.
.
Ja kaut kas nevar turpināties mūžīgi, tad tas neturpināsies mūžīgi (H. Stein)
Ļoti nosacīti parādus (vai kredītus) varētu iedalīt divās daļās - tādi, kas rada pievienoto vērtību un sekmē ekonomisku attīstību un tādi, kas nē. Tā, piemēram, ja uz kredīta tiek pirkta automašīna, lai ar to brauktu uz darbu vai vestu pasažierus/kravu, tas ir produktīvs kredīts. Ja automašīna tiek pirkta, lai nedēļas nogalē aizšautu līdz jūrai, tad tas vairs nav produktīvs kredīts, tas ir patēriņš.
Starp ekonomistiem pastāv viedoklis, ka liels patēriņš sekmē ekonomiku, tomēr te netiek ņemts vērā viens aspekts – ja lieta tiek pirkta uz kredīta, tai nāk līdzi papildus slogs procentu maksājumu izskatā. Un, lai samaksātu procentus, šī nauda tiek atrauta no pārējās ekonomikas. Līdz ar to ilgtermiņa neto ieguvums ekonomikai no šādām uz parāda pirktām mantām praktiski nav. Tieši otrādi, brīvi pieejamie kredīti rada vēlmi pirkt vēl vairāk, tādējādi izraisot inflāciju. Turklāt ir jāņem vērā arī tas, ka pēc savas būtības tas ir nākotnes patēriņš, kas ir pavilkts uz tagadni, kas nozīmē, ka tiek radītas papildus ražošanas jaudas, kurām šodien ir segums, bet rītdien vairs var nebūt.

Rezultātā, stimulējot patēriņu ar kredītu palīdzību, baņķieri un ražotāji īstermiņā iegūst, patērētājs kādu brīdi papriecājas, politiķi rāda skaistus IKP izaugsmes ciparus, bet, kā vēsta veca gudrība : ‘ja kaut kas nevar ilgt mūžīgi, tad tas arī neilgs mūžīgi’. Galu galā kaut kādā brīdī kredītu apjoms sasniedz kritisko masu, un kopējie kredītu procenti ir tik lieli, ka ekonomika vairs nevar tos nomaksāt un viss varenais izaugsmes process pēkšņi atduras pret sienu.
Parāds nav brālis
Šajā brīdī sākas ‘atskurbšanas fāze’ – process, ko ekonomikā sauc par parādu deflāciju. Jo, raugi, no parādiem faktiski var tikt vaļā tikai 2os veidos (un te runa ir par visu veidu parādiem) :
- tos atmaksājot;
- bankrotējot.

Pirmā situācija ietver sevī ne tikai uzkrājumu veidošanu, pastiprinātu kredītu atmaksāšanu un tam sekojošu patēriņa samazināšanos, bet arī dažādu aktīvu – akciju, nekustamā īpašuma utml. – izpārdošanu, jo lielākā daļa kredītu vienā vai otrā veidā ir piesaistīti objektiem, kas ir ieķīlāti.

Savukārt bankrots pēc savas būtības ir sistēmas attīrīšana no ‘vājiem’ un ‘nekonkurētspējīgiem’ elementiem, sava veida Darvina izdzīvošanas princips biznesa vidē. Un tas arī nozīmē aktīvu izpārdošanu.

Laimīgs ir tas, kas nevienam nav parādā (latīņu teiciens)

Kas tad notika pēdējos 20-30 gados pasaulē (un pēdējos 10 gadus Latvijā) – pateicoties vispārējam optimismam, dominējošai ‘patēriņš=labi’ politikai un viegli pieejamajiem kredītiem, tika radīta situācija, kad kredīts tika uztverts par pilnīgi pašsaprotamu lietu. Un tie, kas kautrīgi pieminēja kādu no vectēva saklausītu gudrību par to, ka ‘parāds nav brālis’ vai tml. tika uzskatīti par īgņām un ignorēti.
Arī valsts institūcijas īpaši nesatraucās, jo ekonomika attīstījas, nekustamo īpašumu un akciju vērtība kāpa, viss bija gaišs un saulains. Nav arī brīnums, ka sarunvalodā ieviesās vārds ‘kredīts’, kam nav tā biedējošā piesitiena, kas ir vārdam ‘parāds’. Kaut gan patēriņa finansēšana pēc savas būtības nav nekas cits kā parāds.
Tā nu arī viss turpinājās, cilvēki tērēja, īstermiņa globālās krīzes (1987g., 1998g., 2001/02g.) tika risinātas ar vēl lielāku kredītu palīdzību. Līdz kaut kad ap 2007-2008g. (kā nu kurā valstī) pienāca tas maģiskais brīdis, kad kopējais kredītu apjoms izauga tik liels, ka globālā ekonomika to vairs nespēja pavilkt. Attiecīgi uzreiz apstājās jaunu kredītu izsniegšana, apstājās aktīvu vērtības augšana, kas savukārt veicināja kredītu atmaksu, kas attiecīgi sekmēja aktīvu vērtību krišanos, kas izraisīja jaunu kredītu atmaksas vilni.
Spirāle sāka griezties otrā - lejupejošā - virzienā. Kas uzreiz arī radīja milzīgas problēmas visiem tiem, kas bija visciešāk saistīti ar visu parādu būšanu – bankām, nekustamā īpašuma nozares pārstāvjiem, auto ražotājiem/tirgotājiem (līzings), lielo patēriņa preču ražotājiem utt. Savukārt tie laimīgie, kas tomēr bija gana konservatīvi, nebija ņēmuši kredītus un pat pamanījās kaut ko uzkrāt, bija ieguvēji, jo gan tīri morāli jūtās komfortablāk, gan arī par saviem uzkrājumiem varēja nopirkt daudz vairāk nekā pirms gada vai diviem.

Glābēji

Un te sākās pats interesantākais – tā vietā, lai ļautu lietām ritēt dabisko gaitu, procesā iesaistījās valdības un institūcijas, kas - kāds pārsteigums! - lielākoties bija tie paši cilvēki, kas pieļāva un pat stimulēja šādu kredītburbuļa veidošanos. Sākās ‘pasaules glābšanas’ misija - finanšu sistēmā tika iepludināti milzīgi līdzekļi un no bankrota tika paglābtas lielās bankas un citi uzņēmumi. Lieki piebilst, ka tas viss, protams, tika izveikts par valsts naudu. Jeb citiem vārdiem sakot, glābšanas procesa nepatīkamākā daļa - materiālā puse - tika uzkrauta uz pašreizējiem un nākotnes nodokļu maksātāju pleciem.

Un tīri ārēji šķiet, ka tas viņiem ir izdevies, jo daudzās valstīs ekonomiskie rādītāji tiešām pašreiz uzrāda stabilizācijas pazīmes, akciju cenas ir pakāpušās un nekustamā īpašuma cenas vairs nekrītas. Uzvara, atliek tikai sanākt kopā un uztaisīt bildi priekš vēstures grāmatām? Ne līdz galam, jo skarbā realitāte ir tāda, ka visas šīs glābšanas misijas ilgākā laikā posmā nestrādās. Un nemaz nevar strādāt, jo pamatproblēma – pārāk daudz parādu – paliek. Valsts institūciju aktīvās darbības rezultāts ir tāds, ka daļa no parādiem ir pārlikta no bankām uz valsts pleciem, bet vēl daļa tiek vienkārši paslēptas banku bilancēs.

Taču parāds paliek parāds – ja tas kaut kur atrodas, tas joprojām turpina bremzēt ekonomiku. Bankas negribīgi dod kredītus, jo ir jātaupa nauda slikto kredītu segšanai. Uzņēmumi neinvestē, jo nav pārliecības par nākotni un daudz naudas jau tāpat aiziet kredītu atmaksai. Savukārt cilvēki vairs negrib aizņemties, jo ir uz savas ādas izjutuši parādu ēnas puses.

Labākais uz ko var cerēt, izveicot šādas masīvas ‘atveseļošanās’ programmas, ir n-tie bezizaugsmes gadi kā tas bija Japānā 90-tajos. Sliktākais scenārijs - kritiens būs vēl smagāks, jo parādu pilnajam privātajam sektoram pievienosies arī mega parādnieki-valstis (sekas no glābšanas operācijām).
Otrs ceļš – bez valsts iejaukšanās procesos – arī būtu visnotaļ smags, tas nozīmētu masveida bankrotus gan starp privātpersonām, gan uzņēmumiem, bet tikai tādā veidā ekonomika var atbrīvoties no liekajiem kredītiem un balstīt izaugsmi uz reālu ražošanu un produktivitāti. Svarīgs būtu arī morālais aspekts – brīvais tirgus tādā veidā sodītu vieglprātīgos aizņēmējus un aizdevējus un atturētu viņus no turpmākām tamlīdzīgām kļūdām nākotnē.
Bet nu tas acīmredzot nav tas, kas politiķiem šobrīd ir prātā. Tas nav ‘politiski pieņemami’. Jeb citiem vārdiem sakot, īstermiņa problēmas atkal tiek lāpītas uz nākotnes rēķina. Varbūt tāpēc politiķiem un baņķieriem tik labi sapas – abiem ir vienādi mērķi, abi par īstermiņa peļņu/panākumiem saņem lielu atalgojumu, bet ilgtermiņa problēmas atstāj nākamajam?

Latvijas situācija

Runājot par Latviju parādu kontekstā, jāteic, ka te situācija daudz neatšķiras no globālajām tendencēm. Tik vien, ka mēs pamanījāmies ielīst parādos daudz ātrāk un lielākos apjomos, tāpēc arī problēmas pienāca ātrāk un tās ir lielākas kā citām valstīm. Un, ņemot vērā to, ka Latvijai nav iespēju aizņemties pasaules tirgos, nācās vadības stūri nodot EK un SVF rokās, attiecīgi pakļaujoties globālai ideoloģijai. Tagad jau varam baudīt pirmos rezultātus – lielā mērā pateicoties mūsu jaunajiem ideoloģiskajiem tēviem mums ir gan stiprs lats, gan arī sava ‘pārāk liela, lai bankrotētu’ banka. ‘Glābšanas misijas’ otra puse - tūkstošiem bez darba palikušu ārstu un skolotāju - mūsu kreditorus īpaši neinteresē, viņu izpratnē acīmredzot tas ir ‘politiski pieņemams’. Latvijas atkarība no naudas devējiem arī nozīmē to, ka turpmākās tendences šeit būs cieši saistītas ar globālajiem procesiem. Un, neskatoties uz visnotaļ varenajiem izteicieniem, mūsu valstsvīri (t.sk. labi apmaksāti baņķieri) tuvākos gados pēc sava statusa un ietekmes būs vairāk pielīdzināmi apakšnodaļu vadītājiem nekā Latvijas glābējiem.
Labā ziņa tomēr ir tāda, ka jau process reiz ir sācies, to apstādināt ir grūti. Cilvēki visā pasaulē jau tagad cenšas veidot uzkrājumus un pēc iespējas vairāk atmaksāt kredītus. Un centieni ar jaunu parādu palīdzību atgriezt to pseido turību vai atrisināt fundamentālas problēmas nav nekas vairāk kā izmisīgs mēģinājums iestumt zobu pastu atpakaļ tūbiņā. Šai problēmai ir tikai viens risinājums - samazināt parādu apjomu ekonomikā un tālāko nākotni jau balstīt uz principiem, kas sekmē dabisku un organisku ekonomikas izaugsmi, t.i. patēriņu finansēt tikai no tekošajiem ienākumiem un daļu no ienākumiem uzkrāt vai investēt. Un censties neaizmirst savu vectēvu gudrības.

Komentāri

40 Responses to “Parāds Nav Brālis”

  1. Hermanis
    septembris 11th, 2009 @ 10.11

    OK. Tikai nepiekrītu par Latviju. Nav mums parādi lielāki kā citiem, BET, mums ir (atvainojos) stilbi politiķi. Ja citas Valstis lūkojas kā iziet nio krīzes uz citu rēķina, tad mūsējie turpina savas privātās rebes bīdīt, un pofig Valsts. Ja viņi, politiķi, spētu pieņemt kaut vienu ar Valsts ekonomiku saistītu jautājumu bez populisma un sava imidža izcelšanas, mēs varētu elpot nedaudz brīvāk. Bet pamatā piekrītu un patīk kopumā. Labprāt vairāk uzrakstītu, bet jābrauc sēņot, ģimene jau ar kurvīšiem stāv pie mašīnas.

  2. Ed
    septembris 11th, 2009 @ 10.43

    vienkaarshi un viegli saprotami uzrakstiits par sarezgjiitaam lietaam - vairaak taadus rakstus!

  3. Autors
    septembris 11th, 2009 @ 11.01

    Hermanim
    Mums tie parādi nav tik lieli nomināli, tas tiesa, bet parādu attiecība pret ienākumiem (vai spēju nopelnīt) gan izskatās diezgan bēdīgi. Jo īpaši, ja valsts vēl izdomās izglābt kādu banku un iegrābties papildus aizņēmumos.

  4. Sveetais Bonifaacijs
    septembris 11th, 2009 @ 12.25

    Ljoti labs un ambiciozs raksts, njemot veeraa, ka aarkaartiigi mazaa plekjiitii jaaizskar ljoti daudz aspektu. Kopumaa visam var piekrist. Drusciit dziljaak ieejot vai papleshoties, shaadi komentaari:

    Autors: “Ļoti nosacīti parādus (vai kredītus) varētu iedalīt divās daļās - tādi, kas rada pievienoto vērtību un sekmē ekonomisku attīstību un tādi, kas nē.”

    Nelaimes dziljaakaa sakne nav patiesiibaa saistiita ar krediitu izlietoshanas meerkji (pateerinjsh vs. investiicijas). Tas, ka krediiti ideaalaa gadiijumaa buutu maksimaali jaanovirza prdouktivitaates veicinaashanai vai nav vispaar jaaaiztiek (ja vien meerkjis nav pashizniicinaaties ilgterminjaa) ir jau nedabisks piespiedu nosaciijums un iegrozhojums, kas izriet no taa, kaa ir organizeeta modernaa monetaaraa/banku sisteema kopsh 1972.g., kad pilniigi un galiigi tika atmesta peedeejaas zelta standarta monetaaraas sisteemas “vazhas”, likvideejot Bretonvudas sisteemu, un valdiibaam un bankaam tika radiita iespeeja drukaat naudu no zila gaisa un finanseet trakas lietas (piemeeram, karus).

    Shobriid ar valdiibu un centraalo banku sankciju (obligaataas rezerves ir kaut kaadi nieka 6-10%) bankas var “printeet” naudu no zila gaisa ne tikai radot maaksliigu naudas piedaavaajuma, iluzori zemas % likmes un cenu inflaaciju, par to veel iekaseejot no krediitnjeemeejiem procentus - par neesoshu naudu. Nav slikts bizness, ne :)?

    Saprotu, ka shobriid pasaulee tikai 3% no kopeejaa naudas piedaavaajuma masas (M4) ir M0, t.i., reaala skaidra nauda. 97% ir krediitu piramiida, ko rada frakcionaalo rezervju banku sisteema. Vienkaarshaa tauta domaa, ka taa ir nauda vinjiem apkaart, aug kokos un cilveeki savos pagalmos atradushi zelta raktuvi, bet patiesiibaa taa ir iluuzija un halucinaacija.

    Ka taa bija halucinaacija, kas Latvija notika peedeejos 15 gadus, Latvijas iedziivotaaji var pilniibaa paarliecinaaties, seedot pirmajaas rindaas - reti kur veel pasaulee ekonomiskais un finansu sabrukums ir sasniedzis vai maz sasniegs taadu stadiju un relatiivos apjomus kaa LV. Ja ne Eiropas Savieniibas un SVF intervences un iejaukshanaas, tad Latvijas finansu sisteema buutu jau sabrukusi reizee ar latu.

    Taads mazs piemeers: banka A izsniedz Jaanim 25,000 latus. Jaanis taalaak nopeerk no Peetera par shiem 25,000 latiem dziivokli. Peeteris taalaak par 10,000 latiem nopeerk autmashiinu no autodiilera, bet 15,000 latus ieliek depoziitaa citaa bankaa B. Ne uznjeemums A, ne banka B nezin, ka Peetera “nauda” ir Jaanja krediits. Iedomaajies, ka ir taadu 1000 Peeteru un sekas frakcionaalo rezervju sisteemaa ir diezgan dramatiskas: saakas krediitu naudas cirkulaacija un 10-15kaartiiga vairoshanaas (jo bankaam nav vajadziigas 100% rezerves), radot gan bagaatibas iluuziju apkaart, gan arii zemas procentu likmes, ko diktee centraalaa banka, kuraa jaatur tikai 6% no piesaistiitajiem depoziitiem, gan arii taa diktee naudas % likmi.

    Ja buutu jaatur pilniigi visi 100% rezervees, krediitiem buutu likmes, ko nosaka to piedaavaajums/pieprasiijums fikseetaa naudas masaa - ja buutu n-tie Peeteri ar dziivoklju krediita prasiibaam, naudas % likmes uzskrietu ljoti augstu un bremzeetu krediteeshanos, jo sisteema nevareetu ne radiit jeb saprinteet tik daudz naudas, ne arii Peeteriem gribeetos njemt tos krediitus par taadaam likmeem, bet gan liktu palauziit galvu, kaa pasham nopelniit sho naudu, lai veiktu pirkumu (par daudz zemaaku cenu).

    Shobriid, kad Latvijaa notiek shiis sheemas sabrukums (iemesls: halucinaaciju deelj krediiti izsniegti ne tikai neproduktiiviem projektiem, bet arii maksaatnespeejiigiem krediitnjeemeejiem!), bankroteejot kaadam piramiidas posmam, ir ljoti labi redzams, cik tad patiesiibaa maksaa paraadkapitaals latos - taa nav iluuzija, bet gan patiesaa realitaatem kas atspoguljo paraadu daudzumu sisteemaa, saruukot monetaarajai baazei.

    Intersanti, ka LB ir sasietas rokas un kaajas - meerkjis ir tureet latu, liidz ar to notiek klasisks paraadu sisteemas sabrukums un ekonomiskais kolapss. Un taisniiga soda sanjemshana, kas gan amoraali tiek paarmesta uzz pamataa pashiem nevainiigaakajiem shiis orgjijas izraisiitaajiem vai daliibniekiem, ja ne pat cieteejiem. Neticami, bet tas notiek…

    Latvija pilniibaa var izbaudiit veel tragjiskaaku sabrukumu kaa Lielaas Depresijas laikaa, t.i., sliikstot slikto paraadu juugaa. Latvijaa dramatiski saruuk ne tikai “reaalais” M4, bet pat oficiaalais M0, kas ir krediitu sheemas multiplikaacijas baaze.

    Un veel nianse: sheemas sabrukumu veicina arii panika un bailes no to puses, kuriem ir briivie liidzeklji - taa vietaa, lai tie tiktu iepludinaati sisteemaa caur krediitiem vai pirkumiem, bankas un cilveeki briivos resursus baidaas izsniegt vai izteereet un tur nebaltaam dienaam, t.i., paraadu norakstiishanai vai kraajumiem, ja nu sabruuk bizness vai tiek zaudeets darbs. Tas ir buutiibaa atmugurisks “overdrive” aatrums, ja taads buutu mashiinai - “naudas” apgroziibas aatrums ir otrs buutisks halucinaacijas viecinaataajs - jo aatraak imaginaaraa nauda kustas pa sisteemu (eiforijas posmaa), jo straujaak un lielaaka piramiida aug. Savukaart, jo lielaakas bailes iestaajaas preteejaa procesa laikaa (”reality check”), jo straujaak piramiida saruuk, bankaam un uzkraajeejiem seedot uz briivajiem resursiem un neljaujot tiem vairoties vai uztureet infleetaas cenas.

    Risinaajums, lai nepieljautu maaksliigu burbulju radiishanu un leetticiigaas tautas iejuugshanu paraadu juugaa, ir: drastiska rezervju prasiibu pieaudzeeshana (G20 principaali vienojaas pirms paaris nedeeljaam par sho virzienu) vai vislabaak un daudz nereaalaak paarskataamaa terminjaa - centraalaas bankas likvideeshana un pilniigi briiva naudas tirgus radiishana, kur krediitu izsniedzeeji daudz vairaak piedomaas par to, cik daudz tad vinji var izsniegt un par kaadu likmi, lai neizlidotu pa skursteni (nebuutu pretdabiska sociaala centraalaas bankas garantija un ekomiskie stimuli buutu virziiti pareiza riska menedzheeshanas virzienaa - gan likviditaates, gan izsniedzamo krediitu kvalitaates un prasiibu zinjaa).

    2. Autors: “Galu galā kaut kādā brīdī kredītu apjoms sasniedz kritisko masu, un kopējie kredītu procenti ir tik lieli, ka ekonomika vairs nevar tos nomaksāt un viss varenais izaugsmes process pēkšņi atduras pret sienu.”

    Jaa, tas notiktu, ja krediitu kvalitaate buutu iespeejami ideaali laba - taadaa gadiijumaa krediitu piramiidas sabrukums saakas, kad jaunaiznjemto krediitu margjinaaalaa produktivitaate nepaarsniedz % maksaajumus par sho krediitu. Tikliidz tas top redzams plashaak, saakas krediitnaudas pluusmas apsiikums - kaads sisteemaa spiests kaut ko norakstiit, naakamais aiz baileem saak prasiit savu naudu atpakalj un nepagarinaat krediitliiniju, un preteejais process saakas pilnaa sparaa - ja uz augshu to dzina eiforija, halucinaacijas un alkatiiba, tad uz preteejo pusi - panika un bailes.

    Kas gan izraisiija 2007.g. krediitu burbulja spraadzienu bija tas, ka vienaarshi saaka bankroteet sliktie hipotekaaro krediitu njeemeji, pieaugot to krediitu procentu likmei. Tas ir tas aarpraatiigaakais, ko Tu arii uzsveer - banjkjieri, centraalo banku un regulatoru aizsegaa, sniedza krediitus pa labi un pa kreisi, pelnot iisterminja bonusus, bet pashi redzeeja un zinaaja, ka “sub-prime” paraadi eksplodees, jo tie cilveeki nespees apkalpot krediitu, kuram likme peec 2 gadiem uzlec no 5% uz 10%.

    ***start of the rant*** (may contain spoilers..)

    Shobriid tieshi shie paraziiti tiek glaabti uz paareejo nodoklju maksaataaju reekjina. Arii Latvijaa - ciesh vienkaarshie nodoklju maksaataaji un to beerni, lai uztureetu paraziitiski uzaudzeetu pusmafiozu valsts aparaatu un taa veiktos papildus aiznjeemumus (kas buus jaatmaksaa naakotnee), lai maksaatu sev algas un aizlaapiitu robus, ko radiija Rimshevica, Finansu ministrijas (fiskaalaa politika) un FucKTKa vai nu absoluutaa neprofesionalitaate un stulbums, bet gan driizaak - zinaamu intereshu spiediens shiem cilveekiem uztureet rezhiimu, kas labs shiem speekiem. Par aklu savu likumos skaidri un gaishi noteikto pienaakumu ignoreeshanu un padarot sevi par aakstiem visas pasaules liimenii, kaa arii novedot Latviju taas faktiskas suverenitaates un neatkariibas zaudeeshanas priekshaa, shie kungi sanjem asaras izraisoshus atalgojumus un pateiciibu. Visam ir sava cena, un Latvijaa kangaru nav truucis jau no senseniem laikiem.

    ***end of the rant***

  5. Autors
    septembris 11th, 2009 @ 12.34

    Iespaidīgs komentārs, gandrīz vai jauns raxts :)

  6. Sveetais Bonifaacijs
    septembris 11th, 2009 @ 12.54

    Ha ha, nu, kaa rakstiiju - origjinaalraksts aizskar n-taas apakshteemas, kuru katru var tirzaat un tirzaat liidz nelabumam. Latvijaa vajadzeetu kaadu meediju, kursh cilveekiem paveertu acis uz reaalajaam probleemaam un to risinaajumiem, ne to sekaam. Taa vietaa tiek lielaaka uzmaniiba pieveersta valsts pirmajam trusim vai tagad kakjim u.tml.

  7. Grieta
    septembris 11th, 2009 @ 13.00

    aga - iespaidīgi gan. trūkst vēl tikai dažu detaļu - par pasaules radīšanu, grēka plūdiem un cionistu sazvērestību. nu jā - un stāsta par halucionējošo sēņu ražošanas priekšrocībām salīdzinoši ar naudas drukāšanu.
    saucot vienalga kuru no naudas agregātiem - vai nu tur M0, M1 … liidz pat M2X - naudas galvenā funkcija ir būt par starpnieku preču un pakalpojumu apgrozībā. līdz ar to tēze, ka naudu var piedrukāt klāt da vienalga cik daudz, ir mazliet apšaubāma, jo tā vēl kalpo par preču un pakalpojumu vērtības mēru. turklāt šīs lietas var iegādāties tikai un vienīgi par reālu naudu! un tas ir pat neskatoties uz visiem multiplikatora efektiem, ko cienījamais, nu jau svētais, Bonifācijs ir aprakstījis (a kas ta iecēla svēto kārtā? pats vai arī kāda biedrība?)

  8. Kaspars Gasūns
    septembris 13th, 2009 @ 0.21

    Atliksim tēmu par to, ka “bija jāsoda” tieši tie, kas izraisīja krīzi, bet šie tika apžēloti un glābti. Ne jau aiz labsirdības šos glāba - ja bankas nebūtu vajadzīgas, atrastos n-tie politiķi, kas pelnītu punktus, publiski pakarot baņķierus.

    Un tas tomēr ir tādēļ, ka kredīts paliek efektīvs attīstības līdzeklis. Kredītam bez tā produktivitātes ir vēl viens apsekts - tas ir laiks. Nauda, kas pieejama īstajā brīdī, ir “vērtīgāka” par to, kas būs kaut kad nākotnē. Arī tas, ka krājot nauda tiek izņēmta no aprites, ekonomiku sevišķi nesilda.

    Neesmu pret saprātīgāku aizņēmumu proporciju patēriņa finansēšanā, bet gribētu detalizētākus modeļus un aprēķinus. Citādi tas izklausās pēc apgalvojuma, ka kredīti ir slikti per se. Bet tas jau ir ļoti skaļš apgalvojums.

    Un par to valsts iejaukšanos. Skaisti tā teoretizēt, bet es gan neriskētu ar tik nežēlīgu ekonomisko darvinismu. Ja visi saprot, ka šāda valsts iejaukšanās ir tikai pieprasījuma bedres kompensēšanai, tad viss ir ok. Kā saka pats autors, jāsamazina kredītu apjoms un tālāk jāuztur ilgtspējīgs patēriņš… bet līdz tam brīdim tam cilvēkam un ekonomikai vēl jāizdzīvo!
    Turklāt jaunā pasaules kārtība (ekonomiskā) vēl nav radīta, tādēļ mērdēt puspasauli badā tikai tādēļ, lai viss notiktu “dabiski un skaisti” nez vai ir vērts. “Signāls” ir uztverts, un pa pussoļiem vadošas valstis tomēr maina sistēmu.
    Mums jau pietiek pusaudžu ar Če krekliņiem - domāju, tas ir nekaitīgākais un attiecīgi labākais revolucionāro instinktu realizācijas veids.

  9. Autors
    septembris 14th, 2009 @ 9.07

    Kasparam Gasūnam
    Par to badu un ČeGevarām - nedomāju, ka ļaujot daļai uzņēmumu bankrotēt, uzreiz nāktos runāt par badu vai revolūciju. Tieši otrādi - valstis saglabātu resursus, kurus tad pa tiešo varētu novirzīt cilvēkiem, kam tie visvairāk vajadzīgi. Piemēram, Latvijas gadījumā tajā pašā Parexā ir gandrīz miljards valsts naudas - par šiem līdzekļiem medicīnas un izglītības nozares reformas (kas bija nepieciešamas) varēja izveikt daudz nesāpīgāk.
    Politiķi, kas pieņēma lēmumu glābt Parexu, protams, saka, ka ja Parex aizietu, te iestātos pasaules gals, bet nu es tam neticu. Savulaik nogrima Banka Baltija, kas bija lielākā banka Baltijā, un nekādas apokalipses nebija. Vēl jo vairāk - pēc nepilniem 2iem gadiem jau sākās izaugsme. Tā pati Islande bankrotēja pēc pilnas programmas, bet nav tā kā dzirdēts, ka kāds tur ciestu badu vai stātos partizānos.
    Tā kā nekas slikts bankrotā nav - ekonomika pārkārtojas un iet tālāk.

  10. Grieta
    septembris 14th, 2009 @ 10.22

    varu piekrist Kasparam teiktajam. Situācija nav tik viennozīmīga, kā autors mēģina to zīmēt. Nezinu, neesmu bijusi Īslandē, taču iespējams, ka viņi viens otru var pabarot, jo viņu ir tomēr mazāk par latviešiem :) tāpēc arī necieš badu :)

    turklāt - par Parexsu. tur glabājās liela apjoma gan valsts budžeta, gan pašvaldību naudas. un tā masveida izņemšana bija viens no iemesliem, kas arī būtiski pasliktināja situāciju šajā bankā. tie bija ne tikai nerezidenti. protams, ka var modelēt, kā būtu bijis, ja būtu atļauts šai bankai, ar to naudu, kas vēl netika izņemta, nogrimt…nu - pāris pašvaldības droši vien bankrotētu un tām vispār kādu laiku nebūtu naudas. bankrotētu arī pāris valsts iestādes…Iespējams - arī tas nebūtu nekas traks. tikai cik tas īsti izmaksātu - vismaz publiski informācijas par to nav. turklāt ņemot vērā pašreizējo sociālo situāciju un nespēju pašvaldībai maksāt pabalstus, kas zina, varbūt kādam arī reāli nebūtu ko ēst.

    turklāt - Parexsā valsts nebūt nav ieguldījusi miljardu. cik ir info, daļu bankas akcijas iegājās ERAB un jau arī par to pārskaitot naudu. Turklāt valsts ir noguldījusi naudu uz procentiem, par ko valsts arī saņem maksājumus. tiešais ieguldījums ir pamatkapitāla palielināšana par aptuveni 200 miljoniem. Protams, pieļauju iebildes, ka nav jau zināms par cik Parex pārdos un vai valsts nauda depozīta nepazudīs - jā nevar to zināt. taču iespējamība, ka nauda nepazudīs šobrīd tik pat liela, ka pazudīs. tas ir jautājums par turmāko situācijas attīstību un lēmumu pieņemšanu.

    tad reformas medicīna un izglītībā - tās nav tik daudz saistītas ar naudas lietām, proti, nav runa, ka vajag kādam pielikt kaut ko klāt. bet gan runa ir par strukturālajām reformām, kuras protams, maksā naudu, bet tās ir saistītas ar pavisam citām lietām - efektivitātes rādītāju pārskatīšanu un jaunu kritēriju izstrādi. un tam miljardus toč nevajag.

    protams, ka bankrots nav nekas slikts un tas patiesi ļauj ekonomikai pārkārtoties. taču - paralēli tam darbojas arī tāda sistēma kā sociālais “spilvens” darba ņēmējiem, lai tie pārkārtošanās laikā spētu arī pārkārtoties un nevis ietu uz mežu kārties. Latvijā nav šādas sistēmas un tas nav tikai tāpēc, ka valsts kaut ko nav izveidojusi un stulbie politiķi (kurus tā pati tauta ir ievēlējusi) nav izdarījuši. nē. būtiskākā problēma ir tā, ka latvijā ļoti maz cilvēkiem ir uzkrājumu, kas ļauj pārlaist sliktākos laikos. protams, var vainot cilvēkus, cik tie bija stulbi - ņemot kredītus un neveidojot uzkrājumus. jā, tā bija. bija viņi stulbi. taču - mēs jau neesam spartiešu sabiedrība, kura saglabā tikai veselīgākos un gudrākos sabiedrības locekļus, bet pārējos nomet no klints. jā, iespējams, tas nav pareizi. iespējams, visus nejēgas un alkoholiķus vajag nošaut. bet … es nezinu kā cienījamais, autors, bet es diez vai gribētu dzīvot šādā sabiedrībā. es vienmēr paturu prātā to, ka iespējams, pienāks brīdis un man no līdzcilvēkiem vajadzēs palīdzību. un tad mani paspers ar kāju un pateiks - ka tu te šitāda neesi vajadzīga, mirsti nost?? … tas būtu patiesi, bet kaut kā nu baigi negribētos kaut ko tādu piedzīvot.

    ekonomika nav pati par sevi, tā nav atrauta no sabiedrības un tās interesēm, starp kurām ir arī nepieciešamība palīdzēt “vājākajam” vai dumjākam… nu tas notiek vienkārši tāpēc, ka mēs esam cilvēki un nevis zvēri, kas ir pakļauti tikai izdzīvošanas instinktam. sabiedrība izvēlas to ekonomikas modeli, lai justos konfortabli, lai arī iespējams, ir lietas, kas maksā līdz ar to dārgāk, nav efektīvas un ekonomiski attaisnojamas (piemēram, bezmaksas zāles vēžu slimniekiem, vai veco ļaužu pansionāti vai skolas attīstībā atpalikušajiem bērniem, vai bērnu nams Baldonē, kur mīt alkoholiķu radītie cilvēciņi, kuri iespējams nekad paši nespēs ne uz poda aiziet ne ar karoti paēst). tas ir sabiedrības vienošanās jautājums, un tā ir tagad Latvijā ļoti liela problēma un šādas vienošanās pietrūkst.

    p.s. a revolūcijas jau rodas tāpēc, ka apakšas negrib, bet augšas vairs nevar dzīvot pa vecam. un man šķiet, ka Latvijā šī situācija ir iespējusies…un tālu vairs nav - kad no dzirksteles iedegsies liesma.

  11. Autors
    septembris 14th, 2009 @ 11.03

    Oi, nu neesmu es pret iedzīvotājiem, esmu pret naudas došanu ‘mākslīgām’ institūcijām politisku iemeslu pēc. Tas pats Parex tika glābts tāpēc, lai naudu nezaudētu sindicētā kredīta devēji un obligāciju īpašnieki. Ja valsts ātri pieņemtu likumu par noguldījumu garantēšanu 100% apmērā un palaistu parexu uz grunti, zaudētu tikai iepriekš minētie investori, un tas būtu tikai normāli - paši riskēja, paši zaudēja.
    A tagad mums ir ārsti ar 30 gadu pieredzi uz ielas un valsts uzņēmums Parex ar vadītāju, kas saņem milzīgu atalgojumu bez jebkāda riska. Tā ir ‘vājinieku’ un ‘dumjāko’ tiesību aizstāvēšana???
    Tāpat varam palūkoties uz EK/SVF piešķirto naudu, tur lielākā daļa aiziet valsts parāda segšanai un banku sistēmas ‘glābšanai’ (piebildīšu - ārvalstu banku). Iedzīvotāji - ārsti, skolotāji utt. - atkal tiek pamesti zem tanka.
    Un revolūcijas acīmredzot mums šeit nav tikai tāpēc, ka, neskatoties uz mūžīgo skeptiskumu ārēji, liela daļa iedzīvotāju dziļi sirdī laikam tomēr tic tam, ko mums stāsta politiķi.

  12. Grieta
    septembris 14th, 2009 @ 11.17

    jau minēju, ka Parexsa glabājās liela daļa pašvaldību un valsts iestāžu naudas. kā Parexsa bankrots būtu atsaucies uz valsts budzētu? es nezinu, man nav atbildes, jo man nav cipari. taču tas, ka sitiens būtu sāpīgs arī ir skaidrs. tāpēc es viennozīmīgi nevaru teikt, ka Parexs tika glābs tikai un vienīgi tāpēc, lai sindikāti nezaudētu. vienubrīd vispār dažas amatpersonas domāja, ka sindikātiem kā reiz naudu varētu arī neatdot. kā tas atsauktos uz valsts reitingu un ekonomiku kopumā? arī nezinu, un protams, arī tev būs taisnība, ja teiksi, ka tagad jau ar reitinga nekāda nav.

    diemžēl - patīk vai nepatīk, bet bankas ir finanšu sistēmas pamatlocekļi un finanses ir ekonomikas asinsrite. un tāpēc - vai tās vietējās, vai ārvalstu… pamest, lai grimst? nu arī nezinu. turklāt - zviedri jau savējas tāpat izvilktu. tas, ka banku lobijs Latvijaa ir stiprs - arī piekrītu.

    tas, ka valsts risina problēmas uz mazturīgo rēķina - arī piekrītu. taču ar to, ka ārsti ar 30 gadu pieredzi uz ielas - neiežēlināsi. tur vispār pusi vajag patriekt, lai citi beidzot normāli sāktu strādāt. arī medicīnā nauda ir jāpelna ar zināšanām un godīgi. gluži kā visur citur. - jā, arī politikā un banku sistēmā.

    taču - tas, ka mēs visi te tagad gudri izteiksimies - kādi visi viņi cūkas un mēs vienīgie baltie, neko nemaina. mēs viņus ievēlējām. un - daļēji - nu labi, lai nevienu neaizvainotu, runāšu tikai par sevi - es arī pie tā esmu vainīga, jo tad, kad es varēju normāli nopelnīt, man vienā brīdī piegriezās visu laiku bļaut, ka kāds cits tur zog. jo man tas īpaši netraucēja. es varēju iesēsties lidmašīna un aizlaist uz ķīnu, atpūsties.

    un drīzāk revolūcija nav iespēja tāpēc, ka nevis tic, ko saka politiķi, bet vienkārši viena daļa dzer un netic vairs nekam un otra - vēl sakostiem zobiem mēģina paciest visu. cik daudz latvietim vajag? nezinu… bet man šķiet, ka Bauskas notikumi parādīja, ka nevar nerēķināties ar cilvēkiem un ka situācija ir sprādzienbīstama.

  13. Autors
    septembris 14th, 2009 @ 11.48
  14. Grieta
    septembris 14th, 2009 @ 12.22

    nu ja jau Paiders runā, tad gan! tad bez variantiem! :)

  15. Autors
    septembris 14th, 2009 @ 12.48

    Te arī daži cipari par LV iedzīvotāju parādiem no LB, visnotaļ interesanta lasāmviela (dati uz 01/07/2009):

    - kopumā kredīti ir 878 831 personām, t.sk. kredītsaistības ir 824 256 fiziskajām personām rezidentiem (tie ir gandrīz 70% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem!);
    - patēriņa kredīti ir 45.2% no kopējā apjoma, norēķinu karšu kredīti - 35.1%. Naudas izteiksmē visvairāk ir hipotekārie kredīti - 33.9%, patēriņa preču kredīti ir 10.3%.
    - kopējais kredītu atlikums bija 17.11 mljrd. latu. Tas ir par 3% mazāk nekā 2009. gada 1. ceturkšņa beigās;
    - kavēti tiek 20.2% kredītu, t.sk. ilgāk par 180 dienām (principā bezcerīgi) ir 7.6% kredītu.

    Nav diez ko iepriecinoši cipari.

    http://www.bank.lv/lat/main/all/lvbank/registrs/kreditu_registra_statistika/index.php?99844

  16. Grieta
    septembris 14th, 2009 @ 14.05

    Pēc FKTK datiem - kredīti mājsaimniecībām ir ap 6,4 miljardi. nevis 17, kā var nedaudz pārprast. turklaat vienai personai var būt vairāki kredīti, līdz ar to vajag vēl saprast vai tie 70% ir patiešām 70%.
    un vēl - man arī ir norēķinu karšu kredīts, turklāt patstāvigs - ap 100 lati mēnesī, jo šo karti lietoju, lai saņemtu atlaides. tā kā… dati protams graujoši… bet vai nu tādi, ka jālec Daugavā? nezinu. šaubos.

  17. Autors
    septembris 14th, 2009 @ 14.24

    FKTK dati, visticamāk, attiecas tikai uz bankām. Bet nu varbūt kāds zin vairāk un var palabot.

  18. rbm
    septembris 14th, 2009 @ 14.37

    Ja paskatās struktūru, tad 60% parādsaistību ir zem 1000LVL, ko diez vai varētu uzskatīt par kredītu jūgu.
    tā kā uz tiem bankas datiem būtu jāpaskatās citā griezumā - cik ir mājsaimniecību ar summāro parādu līdz 1000/5000/10000/50000/100000 LVL

  19. Grieta - autoram, rbm
    septembris 14th, 2009 @ 17.05

    piekrītu rmb tēzei.

    un vēl - es nedomāju, ka nebanku sektors tur ir otru pusi aizdevis. pēc tā paša FKTK datiem nebanku sektors aiznjem ap 10% no kopējā kredītu tirgus, kur turklāt tas sms firmas līdz 1%. paarejais ir līzings, kas atkal galvenkaart pieder taam pasjaam bankaam. taa kaa…

  20. Guru
    septembris 14th, 2009 @ 17.28

    Manuprāt, problēma šī brīža globālajam ekonomiskajam sabrukumam, neslēpjas parādos kā tādos, kuri paši par sevi nav ne labi, ne slikti, bet gan parādu ekonomikas sistēmā.
    Problēma aprakta tajā faktā, ka jebkura lieluma ek. sistēmā - slēgtā, atvērtā, mikro, globālā - kopējais sistēmā cirkulējošais naudas apjoms norēķinu veikšanai starp ekonomiskiem subjektiem ir absolūts un galīgs lielums X, piemēram 100, kurus 100% nosedz resursu, preču un pakalpojumu “krājumi” taču, lai padarītu naudas apriti ātrāku un radītu ilūziju par šķietamu ekonomisko izaugsmi, federālo rezervju sistēma paredz nepārtrauktu “giant ponzi” kredītu shēmas darbināšanu, kura, autora vārdiem atkārtojot, vienkārši drukā naudu bez seguma, izsniedzot arvien jaunus un jaunus kredītus, par to liekēžiem pieprasot nieka “6 no 100 gadā” (tas, civillikuma terminoloģijā). Paradoksāli, bet loģiski, ka šo 6 lieko naudas vienību ekonomikā nepastāv preču, pakalpojumu un resursu veidā. Un tad nu visiem “giant ponzi shēmas” salībniekiem solidāri (kredītņēmājiem), lai norēķinātos par dzīvi uz parāda atliek 3 ceļi ejami: 1) iedot pa galvu citiem sistēmas dalībniekiem un atņemt tiem viņu guvumu (konkurence un bezdarbs); 2) bankrotēt un atstāt kreditoru bez pamatsummas un bez sistēmā neeksistējošiem % maksājumiem; 3) aizņemties jaunu kredītu, lai segtu iepriekšējā kredīta % maksājumus. Tiklīdz jebkurā posmā kāds atsakās kaut ko darīt vienkārši pret apsolījumu maksāt kaut kad nākotnē (kredītu izsniegšana), sistēma nolemta pašiznīcībai un virknei bankrotu. Tas, ka šobrīd pasaules centrālo valstu valdības cenšas atjaunot ek. izaugsmi, “stimulējot” dažādus eknonomikas sektorus ar naudas injekcijām, starpvalstu aidevumiem ilgtermiņā neko nedos, tikai kādu brīdi attālinās naudas sistēmas sabrukumu. Visi Obamas, IMF un tml vārgie mēģinājumi ir mini burbuļu pūšana pirms apokalipses iestāšanās. Es neesmu nekāds dižais matemātikas pārzinātājs, bet kolapsu, neatkarīgi no formas (akciju tirgus, kredītu, “izaugsmes”), var matemātiski izrēķināt. Bezgalīga izaugsme, tāpat kā bezgalīga nesegtas kredītu naudas drukāšana nav iespējama. Risinājumi nebūtu nemaz tik sarežģīti, ja vien valdošajiem nepiemistu politiskā mazspēja un elementāras bailes no to spēku puses, kuri radīja federālo rezervju sistēmu un ir tās cītīgi aizstāvji. 1) atjaunot Bretonvudas, zelta standarta sistēmu, kas, vienkāršotiem vārdiem runājot, pieļauj tikai tik daudz naudas drukāšanu, cik tai ir reāls segums (zelta, resursu, valūtas - nav svarīgi); 2) kredītu izsniegšanu ar 100% segumu depozītos par cenu, kuru diktē nevis centrālā banka, bet tirgus likumi - pieprasījums un piedāvājums, tie, kas nevar paņemt par tādu cenu, ko diktē kreditors - pats vainīgs - dzīvo zaru būdā un nemēģini lekt augstāk par savu pēcpusi vai domā, kā dabūt to lietu bez kredīta; 3) LV gadījumā izmaiņas likumā, kas paredz parādsaistību izbeigšanos līdz ar ķīlu, jo tad mantrausīgajiem kreditoriem acīs būtu ne tikai nākotnes naudas plūsmas dolārzīmes un bezgalīgi augoši īstermiņa rezultāti bonusa veidā, finansu gadu vai ceturksni noslēdzot, bet arī šī biznesa medaļas otra puse - risks nedabūt cerēto vai dabūt necerēto. Un nav ko te visādiem sociālekonomikas antropologiem, kazākiem, strautiņiem un zemturiem LV presē sevi dēvēt par ekspertiem, kuru viedoklis pēc kara mainās līdz ar dienvidvēju Ķīšezerā, un muldēt par godīgumu un sistēmiskiem riskiem, kurus nevienam nebija pa spēkam novērtēt un atpazīt. Noklusēts tiek tas, ka atsevišķi procesi atsevišķām politiķu, uzņēmēju kategorijām bija un vēlarvien vienkārši ir izdevīgi, bet ir pretējas valsts iedzīvotāju labklājībai un interesēm. Pēc dabas esmu ļoti miermīlīgs cilvēks un nevienu publiski neaicinu uz nekārtībām vai vardarbību, bet es piekrītu, ka nebūtu par sliktu publiski pakārt tos atbildīgos kangarus latviešu vidū, kuri ar savu nekompetenci vai bezdarbību pieļāva tādu likumu un normatīvu pieņemšanu, kuri klaji lobēja un atbalsta vēl šodien atsevišķu ekonomikas subjektu intereses, atstājot novārtā valsts pamatiedzīvotājus. Lai visiem klātesošajiem jauks vakars un atcerieties, ka mēs nedzīvojam tiesiskā valstī un pastāv varbūtība, ka gan šo, gan augstāk lasāmo rindu rakstītājiem kāds var palūgt paskaidrojumus. Precedenti pilsētā ar rītdienu jau ir bijuši ;-)

  21. K2
    septembris 14th, 2009 @ 17.33

    Visu cieņu autoram un arī komentētājam “Svētais Bonifācijs”. Pēc V-veida, L, veida U-, W- utjpr. veida piezemēšanās apnicīgajiem apcerējumiem lielajos portālos rodas iespaids, ka Latvijas “ekonomisti” ir labākā gadījumā nejēgas, vai ticamāk - blēži, vai abi kopā. Te beidzot patīkami palasīt loģiskas domas.

  22. Autors
    septembris 16th, 2009 @ 9.34

    Ekvadora uztaisīja labu gājienu ar saviem parādiem : sākumā nodefaultēja, tagad piedāvā atpirkt savas obligācijas par cenu ~30% no nomināla. Labs darījums, ja sanāks :)

    http://dalmady.blogspot.com/2009/04/ecuadorian-two-step.html

  23. Autors
    septembris 16th, 2009 @ 15.38

    Nassim Talleb par krīzi, sulīgi :

    - Debt is a mistake between lender and borrower, and both should suffer. But the government is socializing all these losses by transforming them into liabilities for your children and grandchildren and great-grandchildren;
    - Governments should also decrease the role of economists – they’re no more reliable than astrologers, and they do more damage;
    - Also, it’s good to have more than one profession, in case your own profession goes out of style. A Wall Street trader who’s also a belly dancer will do a lot better than a trader who winds up driving a taxi.

    http://www.theglobeandmail.com/report-on-business/crash-and-recovery/we-still-have-the-same-disease/article1286246/

  24. Muļķu zemes pavalstnieks
    septembris 20th, 2009 @ 15.01

    Zatlera TV šovā uzpeldēja ļoti interesnta informācija - izrādās,ka bezgala daudzās valsts aģentūras un departamenti(arī pašvaldības) ir ņēmuši kredītus,un pie tam lielos apjomos,bet atšķirībā no iedzīvotāju kredītiem,kuri pārsvarā ir eiro,šo valsts iestāžu kredītu lielākā daļa ir latos. Šo valsts iestāžu interesēs būtu lata devalvācija,taču tas būtu pretrunā ar eirokredītus ņēmušo iedzīvotāju interesēm. Tātad,šinī gadījumā valdībai un LB būtu jāizšķiras - atbalstīt valsts intereses un devalvēt latu, vai populistiski piekāpties parādos slīkstošo iedzīvotāju prasībām,jo arī šie 69 % iedzīvotāju taču ir potenciālie vēlētāji,kas var atspēlēties nākošajās vēlēšanās un ,lai nezaudētu deputātu privilēģijas,pie labas dzīves pieradušie politiķi izšķiras par otro variantu.
    Kas attiecas uz naudas piramīdu,kura atrodas ar virsotni uz leju un tāpēc ir nestabila,ātri zaudē līdzsvaru un finanšu gravitācijas rezultātā apgāžas,tad te pilnībā jāpiekrīt autoram. Diemžēl Latvijas valdība to nav sapratusi un valsts nākotni saista ar jaunu parādu piramīdu celšanu un burbuļekonomikas atjaunošanu iepriekšējā manierē.

  25. Autors
    septembris 25th, 2009 @ 10.24

    Laikam jau nekāds brīnums, ka mēs esam tur kur esam, ja jau lielos amatos ar finansēm saistītās institūcijās strādājošām personām ir visai maza sajēga, ko nozīmē vārds ‘risks’.

    http://zinas.nra.lv/latvija/3178-samazinot-algas-neatkarigo-instituciju-vaditajiem-viniem-var-rasties-problemas-ar-kreditu-atmaksu.htm

  26. snowball
    septembris 28th, 2009 @ 8.55

    No likuma par FKTK

    “5.pants. Komisijas darbības mērķis ir veicināt ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību un finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti.”

    No likuma par Latvijas Banku

    “3. pants. Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī.”

    Ne viena ne otra nav nodrošinājusi tai uzlikto mērķu izpildi. Kādam beidzot ir jāpasaka ka karalis un karaliene ir pliki….

  27. Autors
    septembris 28th, 2009 @ 10.41

    Kāda sagadīšanās - LB vadītājs, FKTK vadītāja un Finanšu Ministrs (tas pats) pagājušā gada beigās veidoja t.s. Latvijas Patstāvīgo darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt stratēģiju kā rīkoties banku krīzes gadījumā…

  28. Džo
    septembris 30th, 2009 @ 8.50

    Somijā 90. gadu sākumā bija līdzīga krīze. Arī liels parādu slogs privātpersonām. Atrisināja to vienkārši -maksimāli atviegloja bankrota procedūras. Un protams, devalvēja valūtu 2 reizes. Bet pie mums ekonomikas likumi darbojas savādāk, deflācija esot labāka par inflāciju.

  29. grieta - džo
    septembris 30th, 2009 @ 10.02

    varbut der arī piemetināt, ka neba somi bija ņēmuši 90% kredītus eiro (tad veel laikam pat nebija) vai nu, pieņemsim, ASV dolāros?
    devalvējot jeb piedrukājot naudu klāt, parāds jau nepieauga, bet palika tāds pats. protams, ka vieglaak atdot kredītus un ja nee - tad bankrotet! latus jau var devalveet… tikai par tiem latiem buus jaaperk eiro, kas paliks tikai daargaaks, attieciibaa pret latu. nu nezinu - vai sjajaa gadiijumaa somijas piemeeru ir korekti mineet, kaa iespeejamo izeju no kriizes.

  30. Džo - grieta
    septembris 30th, 2009 @ 10.24

    Vai nu esi pārliecināta, vai nē. Ja nezini, tad nelielies ar nezināšanu :)

  31. Autors
    septembris 30th, 2009 @ 10.33

    Somi ņēma kredītus vācu markās, tā ka tas pats vien bija.
    Shēma ar fiksēto kursu vienmēr ir tā pati :
    - dēļ tā, ka nav valūtas riska, valstī ieplūst lēta nauda radot kredītu bumu un inflāciju;
    - centrālā banka neko nevar izdarīt, jo kredīti ir ārvalstu valūtās;
    - ekonomikas krituma brīdī nauda iet prom un galu galā piesaiste sabrūk.

    Mūsējie cenšas šo gravitācijas likumu apiet ar t.s ‘iekšējo devalvāciju’, kuras efekts uz kredītņēmējiem ir pilnīgi tāds pats kā valūtas devalvācijas gadījumā. Resp. nedomāju, ka tagad, kad bezdarbs ir pieaudzis 2as reizes, bet visiem pārējiem alga ir samazināta par 20-40% kredītņēmēji atrodas labākā situācijā nekā devalvējot latu par 15%.

  32. Džo
    septembris 30th, 2009 @ 10.40

    Nekas, nogriezīs vēl 500 milj no budžeta, pacels nodokļus, nākamā gada vidū budzēta grozījumi ar papildus samazinājumiem, aiznākamajā gadā tas pats, izpārdos valsts īpašumus, stāvēs rindā pēc humānās palīdzības pārtikas, sals dzīvokļos bez apkures, un varbūt tad nāks apskaidrība par “svēto latu” ….

  33. Džo
    septembris 30th, 2009 @ 10.47

    Piedāvāju kompetentu komentāru no db.lv par “svēto latu”:

    “To all you banana eaters - Why do you think your currency is strong? Just because you trade a nominal (and arbitrary) value 1 Lat for $2 USD does not make your currency strong. The actual value of a currency is what some will trade you in order to receive that currency in return, i.e. hours of work performed to receive 1 Lat. So to compare LAT to USD, the minimum wage in the US is about $8/hour Latvia 1ls/hour. (you can’t live off of those wages in either country)
    That would make the ratio of 4:1 meaning you would have to spend 4 times the number of Lats in the US to get the same job done. Which means the real value of the Lat is 1/4 of the dollar.”

    Komentārs nav mans, bet ir ievērības cienīgs.

  34. grieta - džo
    septembris 30th, 2009 @ 11.02

    runa nav par “svēto” latu, bet gan par jūsu minētās “gudrās” somijas rīcību un tas - kāpēc viņi tā varēja rīkoties. ar mazu piebildi, domas rosināšanai - ka varbūt latvijaa tomer ir nedaudz citi apstākļi, kas jāņem vērā risinot pašreizējo situāciju! un minēt “gudrās” somijas piemēru kā super duper gudru arī priekš mums, nav īsti korekti!
    veiksmes - eju ieņemt rindu pēc humānās palīdzības un pa ceļam iepirkt sāli un makaronus!

  35. Autors
    septembris 30th, 2009 @ 11.13

    The four most expensive words in the English language are : ‘This time it’s different.’ - Sir. John Templeton (1912-2008)

  36. grieta- autors
    septembris 30th, 2009 @ 11.15

    tieši tāpēc, ka viena ienākumu “devalvācija” jau ir veikta, nedomāju, ka nostaļģiskas nopūtas par to, ka būtu vēl jādevalvē lats un tas viss tiks atrisināts pats no sevis, ir pilnīgi liekas.
    turklāt - nezinu, vai pie krītoša eksporta un tā, ka pieprasījuma pēc precēm ārējos tirgos prakstiski pērnajā ziemā un pavasarī vispār nebija (un ne tikai pēc Latvijas vien!), kaut ko būtisku latvijas ekonomikaa buutu uzlabojusi lata devalvaacija kaut vai par tiem 15%. ja tas bija kaa eksporta stimulēšanai domāts pasākums, kas gandrīz vienmēr valūtas devalvācijas gadījumā arī tiek izmantots, tad ieguvums no tā būtu arī minimāls.

    ir taads labs teiciens - grozies kā gribi, kā dirsa pakaļā, tā pakaļā.

    es neesmu no tiem, kas vispār nepieļauj valūtas devalvāciju, revalvāciju un visādus citādus fiskālo instrumentu izmantošanu, lai stabilizētu ekonomiku. taču katrai monētai - arī latam - ir divas puses. un par to arī nevajag aizmirst!

  37. Autors
    oktobris 6th, 2009 @ 18.41

    >>Premjers Valdis Dombrovskis (JL) uzdevis sagatavot izmaiņas likumdošanā, kas liegtu bankām piedzīt no hipotekārā kredīta ņēmēja vai viņa galvotāja kredīta summu, kas paliek pāri, ja kredītņēmējam atņemtā māja tiek pārdota par mazāku summu, nekā kredīta apjoms.
    http://www.delfi.lv/news/national/politics/premjers-grib-ierobezot-banku-zaudejumu.d?id=27228115 <<

    Interesanti, ka valdība no vienas puses cenšas mudina bankas palielināt kreditēšanas apjomus, bet no otras puses grasās pieņemt likumu, kas tieši otrādi - IEROBEŽO kreditēšanu. Nav brīnums, ka tie zviedri tā plosās, grūti viņiem iet ar mūsējiem.

  38. .....
    novembris 6th, 2009 @ 14.20

    sen nav bijis neviens raksts….

  39. Autors
    novembris 23rd, 2009 @ 12.49

    Visnotaļ interesanta intervija ar U.Osi šodienas NRA, kur viņš pieskaras arī parādu tēmai “:

    Nereālie aktīvi un pasīvi ir jānoraksta, lai palikušo reālo aktīvu daļu varētu likt atkal apgrozībā un tādējādi atdzīvinātu tirgu. Risināšanas mehānisms, lai cik nepatīkami tas skan, ir maksātnespēja daudzām privātpersonām un uzņēmumiem un bankroti. Tas ir vienīgais veids, kā daudzmaz ātri izkļūt no krīzes, un budžets tiešā veidā tur neko daudz nevar palīdzēt.

    http://zinas.nra.lv/latvija/8891-ekonomists-osis-notiek-valsts-devalvacija.htm

  40. Ivars
    augusts 11th, 2017 @ 18.14

    Ētika, godīgums, atklātība raksturo https://www.cityfinances.lv , ērti un atbildīgi vari saņemt kredītu uzņēmumam.

Leave a Reply





PR-free

Šis ir blogs par ekonomiku, finansēm, investīcijām. Brīvs no korporatīvo ‘poļitruku’ un PR darboņu ietekmes.
This is a blog about Latvian economy. PR people-free.

RSS barotne

Meklēt